Uz augšu

VĒLOS TEVI LAIMĪGU REDZĒT...

VĒLOS TEVI LAIMĪGU REDZĒT...
Par vecāku lomu bērnu audzināšanā, par uzticību, apzināti kultivēto dzīvesprieku un ritualizēto dzīvi – intervijā ar Ivetu un Vidvudu Medeņiem.

Ne reizi vien manītas miklas acis, kad atskan vai tiek lasītas Ārijas Elksnes dzejas rindas: „Mans gaišais bērns, mana kastaņa svece, es vēlos tevi laimīgu redzēt...” Laikam jau tādēļ, ka nav īsti skaidrs, kā varā ir piepildīt šo vēlēšanos. Vieni apgalvo – vecāku lomu cilvēka liktenī nevajag pārvērtēt, citi – to nedrīkst nenovērtēt. Bet domas par kastaņziedu gluži neprātīgo skaistumu mijas ar domām par raibkodēm, kas neglābjami saēd dižā koka lapas, un tās jau vasaras pilnbriedā liek visu skatiem nepatikā novērsties... Cik lielā mērā ir vecāku spēkos ietekmēt bērna likteni?

 

Rast atbildes devos pie Ivetas un Vidvuda Medeņiem. Šie staltie un aizrautīgie cilvēki ir latvisko tradīciju pārzinātāji, trīs dēlu – Anša (28), Ernesta (26) un Jāņa (13) – vecāki, jau daudzus gadus darbojas folkloras kopā „Skandenieki”, kā arī Latvijas Radio 1 veido raidījumus ”Laika rata riti” un „Greizie rati”.

 

Ja jūsu bērni jums prasītu, kāpēc vispār jārada bērni?

IM: Mani bērni šādus jautājumus neuzdotu, jo zina, ka nākuši pasaulē veikt noteiktu uzdevumu. Viņi mani ir izvēlējušies, lai sasniegtu to, kas vajadzīgs viņu dvēseles attīstībai. Es esmu viens no paraugiem, kāds varētu būt viņu dzīves modelis.

Ja bērns man pārmet kaut kā neļaušanu, es saku: „Kad būsi pilngadīgs, varēsi pats lemt un pats darīt. Pašreiz, kad tev ir 13 gadu, es esmu atbildīga par tevi, un šodien tev čipsus nepirkšu. Tāpēc, ka tā ir inde.” Tad bērns apsver: „Ja rūp mana veselība un es pats, tātad mani mīl!” Ļoti vienkārši. Un čipsus pirkt vairs neprasa.

 

Jā, arguments „tāpēc, ka esmu atbildīga” tiešām strādā...

IM: Pie visa! Īpaši tīņa gados, kad viņi ir nevaldāmi, šādi pasakot, tiec laukā no jebkuras situācijas, pat vistrakākās.

 

PALĪDZĒT ĪSTENOT SAPŅUS

Gadījies sastapt gan tādus cilvēkus, kuri par stingru audzināšanu saka paldies saviem vecākiem, gan tādus, kuri to visu mūžu nespēj piedot. Kā saprast, vai stingrība lauzīs vai tieši otrādi – stipru padarīs?

IM: Stingrie vecāki ir tie, kuri ar savu piemēru rāda: būsi disciplinēts, labi klāsies. Tas ir viņu modelis! Es to nevaru praktizēt, jo bērni redz, ka eju gulēt trijos četros rītā: gatavoju rakstu, lasu grāmatu, mācos dziesmu, vai, teiksim, savā istabā aiz durvīm mīlējos ar vīru. Šķietami valda haoss, bet īstenībā stingra kārtība, jo es zinu savus pamatuzdevumus. Tā ir mana dzīve, ne jau bērnu dzīvi dzīvoju.

Mana vecāmāte bija ļoti pedantiska, disciplīnu paģēroša sieviete – vācudaiļdārznieka meita –, tomēr es esmu citāda, jo viņa ļāva man īstenot sapņus. Un tā ir milzu gudrība. Ģimenes vīrieši – vīrs un pieci dēli – viņu dievināja. Visi zināja savu vietu ikdienā un svētkos. Vectēvs allaž bija priecīgā omā – viņam bija franču asinis, Pēterburgā iegūta zootehniķa izglītība.

Ja es sevi necienīšu, arī bērni mani necienīs. Tu iededz to uguntiņu, un visi ir priecīgi. Darbā, mājās, jebkur. Un katrs pats iet, dara, zina savus laikus. Man ir tik daudz ko darīt, ka es, paldies Dievam, nejaucos viņu lietās. Ja vajag padomu vai palīdzību, nekad neatsaku. Lūk, tad gan nolieku visus darbus malā. Šādos gadījumos man bērns ir prioritāte. Es izstāstu, kā es to situāciju risinātu, bet galīgais lēmums ir viņa paša ziņā. Un es vienmēr pasaku paldies par to, ka prasīts padoms. Mēs visi ģimenē esam draugi. Kaut ir arī tādi brīži, kad ejam cits citam garām nesveicinoties...

 

Jūs tomēr esat lielas autoritātes saviem bērniem...

IM: Jā, nenoliedzami. Viņi gan paši jau ir lielas autoritātes katrs savā vidē. Māte man pārmet, ka ļauju bērniem slinkot. Bet savā nozarē viņiem nekādas slinkošanas nav! Piemēram, Ansim volejbolā. Viņš to vien darījis, kā visu mūžu bumbu spēlējis, – mājās visas sienas nobumbotas līdz caurumiem. Arī laukos dārzā kaut ko atravēja un mudīgi prom uz sporta laukumu. Un tagad viņš ir Latvijas izlases spēlētājs! Tas ir viņa dzīves sapnis, ko piepilda vēl šobaltdien.

Tāpat arī Ernestam ar lidošanu. Lidot, lidot, lidot... līdz nokārtoja privātpilota licenci. Gribētu vadīt Boeingu, bet nu jāgādā par jauno ģimeni, mazuli. Kā tālāk dzīve iegriezīsies – redzēsim.

Es kā māte palīdzu bērniem piepildīt sapņus, nevis regulēju disciplīnu. Manās acīs tā ir lielāka vērtība. Man saka – tu visus izlaid. Jā, bet man patīk, ka cilvēks var darīt to, ko viņš grib, un gūt no tā prieku.

Visa ģimene kopā

Tu apzināti piedomā pie tā, lai mājās kūsātu dzīvesprieks?

IM: Jā. Mana vecāmāte mēdza sacīt: ja gribi laimīgu laulības dzīvi, tad vienmēr sagaidi savus mājiniekus laipni. Un atceries – ja kāds kaut kur aizkavējies, tas nenozīmē, ka noteikti atgadījies kas ļauns. Bet man jau viņi zvana un saka, kur viņi ir, lai es neuztrauktos. Es, jāteic, neuztraucos, jo lielā ģimenē KLUSUMS mājās ir liela vērtība.

Mēs audzinām bērniem patstāvību. Uzrakstījām iesniegumu, ka dēls jau otrajā klasē drīkst doties mājās no skolas viens pats. Nenožēloju to nevienu brīdi. Visādi atgadījumi tikai palīdzējuši veidoties viņa raksturam. Kad mazi bērniņi iet peldēt, mammas bieži ķērc: neej tik tālu! Es mudinu darīt otrādi: ej, cik vien tālu vari! Es Tevi vēroju un esmu gatava palīdzēt brīdī, kad uzzināsi, kā tas ir, kad zemes nav zem kājām. Svarīgi, lai viņš sauc palīgā, ne es visu laiku kā tāda vista klukstu. Ja riskēs, kad nebūšu tuvumā, tad gan var beigties bēdīgi.

Un vēl – daudzi negrib bērnu laist pie vecvecākiem, jo viņi bērnus samaitājot. Es dēliem vienmēr esmu ļāvusi viesoties pie dažādiem cilvēkiem. Lai taču skatās, vērtē, apgūst pasauli, sajūt atšķirības. Piemēram, mans lielais Ansis saka: „Mammu, mūsu mājas ir svētnīca. Es vienmēr braucu mājās kā uz svētnīcu.” Ja to var pateikt 28 gadus vecs puika ar asarām acīs, tad man gandarījumā šermuļi skrien pār kauliem. Tu esi mājas sargs, un bērni nāk uz vietu, kur viņus sargā, godā, rūpējas par viņiem. Es varu darīt visu, tikai dažkārt man vajag mieru un klusumu. Un kopā ar ģimeni paēst vakariņas. Arī bērni gaida šo mirkli, kad visus saukšu vakariņās.

 

Jums tas bieži izdodas?

IM: Jā, parasti mēs ēdam pavēlu. Tāds ir mūsu ritms. Un lai arī cikos tā kopīgā apsēšanās pie galda, tai ir jābūt.

 

NEGURT, NEGAUSTIES UN NEGAIDĪT

IM: Es saviem bērniem uzticos. Ja gadījies kāds konflikts skolā vai citur, es ticu sava bērna teiktajam. Viņi šajā ziņā rīkojas pēc Vidvuda parauga. Vīra ģimenē nekad nemeloja, nelaipoja, runāja tiešu valodu. (Vidvuda māte bija tēlniece Lea Dāvidova-Medene. – Red.)

Ja tu rājot bērnā kaut ko apslāpē, tas viss jau paliek, nekur nepazūd. Tikai kamols saveļas lielāks. Un rodas slimības. Mēs brīnāmies – no kā. No kaut kādiem sīkumiem, ko neesam pamanījuši, izrunājuši.

Zinu, kā strostē: tev tikos un tikos jābūt mājās, tas un tas jāizdara. Citādi sodīsim! Bērns dzīvo nemitīgās bailēs. Es saku – klausies, ja tev tajā mirklī bija labi, ja tu vēl kaut ko gribēji darīt, dari! Protams, ja ir vēls, piezvani man! Es jau arī ar vienu sirds kaktu uztraucos, tā gluži nav, ka ne. Bet mēģinu to neizrādīt. Jo mazāk bērnus kontrolēju, jo vairāk viņi interesējas par manām gaitām, darbiem un domām.

 

Viena lieta – uzticēties bērnam, cita lieta – paļauties, ka nebūs ārēju apdraudējumu. Rodas iespaids, it kā tu enerģētiski tos savus vīriešus sargātu.

IM: Jā, tā ir. Es viņus apzināti sargāju. Tie viedie cilvēki, kas ierodas uz manu tradicionālās kultūras raidījumu, pamāca arī, kā aizsargāt ģimeni. Kaut vai šeit, pašreiz ar tevi runājoties, es tik un tā savus bērnus sargāju. Gadskārtu svētkos ar uguni, ūdeni, vēju, ziediem vai kas nu tajā gadalaikā ir pieejams, veicu dažādus rituālus, lai aizsargātu savu māju un ģimeni. 

 

Rituāli nodrošina aizsardzību?

IM: Jā, nemitīgi... es nepārrauju šo saiti. Ja veic rituālus dabas svētkos, ikdienā tikai oglītes jāpapūš. Lieku bērnam virsū mantru – vesels, gudrs, zinu, varu, daru...Bērni, piemēram, man saka: „Mammu, pulksten tikos man ir kontroldarbs. Piedomā!” Katram esmu lēnītēm pa džemperim noadījusi. Un viņi tos taupa īpašiem gadījumiem kā bruņukreklu, jo mammas spēks tajos iekšā.

Vecāmāte, ja kas nelāgs atgadījās, kadiķi pakūpināja. Es arī istabu stūrus ar egles vai priedes zariem izsitu, lai slimības un sakrājušās negācijas pagaist.

Man prasa, kur smeļos spēku pēc Jāņiem, Ziemassvētkiem. Trīs naktis negulētas! Bet tur jau ir tā burvība, ka nevajag gulēt, kad jāuzņem enerģija. Ir jāzina, kas kurā laikā darāms.

 

Un nevajag pīties ar gaudulīgiem, mazdūšīgiem cilvēkiem. Uzklausi, bet norobežojies, lai tādi velti neizsūktu tavus spēkus. Ej uz priekšu, ritinies, nestāvi, citādi purvā iestigsi. Daudzi iestieg. Kas pats staro kā saule, tam visi staro līdzi. Līdzīgais pievelk līdzīgo.

Cilvēki mēdz gausties arī tad, ja viņiem kaut kas jāgaida. Kamēr gaidi, vēro! Es allaž saku – atver acis, ausis, klausies, skaties...

 

To arī savam bērnam mācu: nav tādas gaidīšanas.

IM: Tieši tā – nav tādas gaidīšanas! Tā ir tava dzīve – ej un piepildi to. Varbūt kādu interesantu informāciju iegūsi, varbūt tev tieši šeit ne gaidītais, bet kāds cits cilvēks jāsatiek.

 

IZVĒLES KĀ ZVAIGŽŅU SEGU IZKLĀT

Tavi bērni labi zina dzimtas koku. Kāpēc ir svarīgi to zināt?

IM: Savas saknes ir jāzina. Kaut gan, domāju, kosmiskā vai pasaulīgā ziņā visi esam saistīti. Viens skaidri zina savu dzīves uzdevumu, citi taustās un meklē. Var izrādīties, ka jāpaveic kaut kas ļoti mazs, toties noliktajā mirklī ārkārtīgi svarīgs. Un varbūt tikai tāpēc šajā dzīvē vispār esi bijis. Sities, malies, domā, kāpēc neesmu operdziedonis vai prezidents? Nu, nemaz nevajadzēja tev tādam būt! Ne to uzvalku esi mērījis. Tev varbūt jābūt zvaniķim baznīcā, tā tava sūtība. Jāatrod tas, kas piepilda sirdi ikdienā. Kad taisu kādu raidījumu, Vidvuds mani bieži nevar dabūt prom – vēl šo gribu piemontēt un to pamainīt. Jūtu, ka esmu savā īstajā vietā.  

Jādzīvo ar pilnu krūti. Es elpoju, jo ir ieelpa un izelpa. Cikls: nāve, dzīvība, nāve. Bērnam arī svarīgi par to stāstīt – aiziešana jau nav beigas, tai allaž seko jauns sākums. Tad, ja to rituālos parādi, ja tā māci dzīvot, viņam nav bail no dzīves. No kā tev baidīties? Ja būs lemts nomirt, nomirsi ar bailēm vai bez bailēm. Tad labāk nebaidos un baudu mirkli.

 

Vai ritualizētai dzīvei ir lielākas izredzes būt laimīgai? 

IM: Jā, noteikti. Dabas svētku svētīšana palīdz ikdienā, jo ir būtiski tikt vaļā no krāmiem, kas tevī sakrājušies. Saulgriežu rituālos jāattīra sava teritorija, jāpanāk, lai tiktu nomests viss liekais, vecais, dusmas, muļķība un ielaists gaišums. Un tad atkal esi kā jaundzimušais.

Rituāls ir viens no paņēmieniem, kas cilvēkam ļauj saskatīt dzīves perspektīvu. Kaut vai kūmu godos – dīdīšana. Pie bērna atnāk mīļi, vēlīgi, vecāku lūgti cilvēki, kuri dīda, iecilina savas labākās īpašības bērniņā. Un es šo rituālu vadu, sacīdama: „Ar sauli, pret sauli pādīti dīdu, lai mana pādīte kā saule rotā.” Vai nav skaisti vārdi? Un ir vēl daudz citu... Mēs tikai piedāvājam. Ko ņemsi? Ko Laimiņa pielaimēs? Mēs nesakām: tev būs tas! Man ļoti patīk šīs izvēles kā tādu zvaigžņu segu izklāt. Nav jākļūst nezin kam, bet svarīgi, lai dzīvē ir, par ko „degt”!

 

Rituālu laikā īpaša uzmanība tiek pievērsta zīmēm...

IM: Jā, tās precīzi parāda, kas gaidāms. Protams, ja nav jautājumu, nav arī atbilžu, bet ja gribi ko noskaidrot, piedomā, kaut ejot pāri tiltam, cauri koku alejai... Un atbilde parādīsies zīmes veidolā.

 

Jūs šādi mācāt dzīvot arī savus dēlus?

IM: Viņi tā dzīvo un ir daudz gudrāki par mums. Tagad es prasu padomu viņiem, arī savai vedeklai. Mums bija svarīgi ielikt bāzi – lai jūt stingrus pamatus ģimenē un tradīcijās. Nu tas nes augļus ar uzviju!

Pusaudžu gados, protams, bērni visu noliedz, tā tiecoties sevi apliecināt. Ja šajā vecumā kaut ko uzspiedīsi, uz mūžu no tā atsitīsi un vēl savu autoritāti pazaudēsi. Bet šis periods pāriet. Kad Ernestam beidzās trakie tīņa gadi, viņš pats sāka spēlēt stabuli, dūdas, kokli un varganu. Tagad apgūst dziedāšanu šamaņa balsī.  Un arī Ansis grib dziedāt, vadīt rituālus.

 

SIEVIETE UN VĪRIEŠI

Vai tavi ģimenes vīrieši sacenšas par tavu uzmanību?

IM: Jā. Un tad, kad ir jāizšķiras, kura intereses aizstāvēt – bērna vai vīra, es aizstāvu vīru. Viņš ir mans līdzgaitnieks. Nekādi nedrīkstu viņu nodot. Man patīk tas, ka abi kopā daudz klusējam, katrs domājam savu domu un līdz ar to dzimst brīnišķīgas ieceres. Piemēram, Vidvudam pirms diviem gadiem iznāca dzejoļu krājums „Sasoļots vaigs”.

 

Vai dēli savā attieksmē pret sievietēm ir līdzīgi Vidvudam?

IM: Viens pret vienu. Jānītis saka: „Te jau traks var palikt, bučojas visos stūros, normālam cilvēkam nav kur palikt!” Vidējais dēls ir precējies, viņa dēliņam Aido drīz būs gads. Un man ir grūti iedomāties lieliskāku vedeklu par Elīnu. Viņa ir tik skaista, dzīvesgudra... Brīnums ienācis mūsu ģimenē. Esam līdzīgas ne vien vizuāli, bet arī kā pavarda uzturētājas. Ar zobiem un nagiem aizstāvēsim savējos. Kā vilcenes.

 

Vai var runāt par specifiski sieviešu darbiem un vīriešu darbiem ģimenē?

VM: Es medībās neeju, makšķerēt neeju...

IM: Viņš medī mani.

VM: Ivetā ir elektrība iekšā. Mēs ļoti daudz laika pavadām kopā. Es neesmu apguvis patstāvību, ar viņu dzīvodams. (smejas) Kurš mazāk aizņemts, tas arī apdara mājas darbus.

IM: Mēs abi visu protam un darām, bet ir darbi, kuros vajadzīga tieši sievietes apķērība.

VM: Sievieti raksturo pacietība un iejūtība pret bērniem un ģimeni. Ja vīrietis dažkārt noklapē ar ausīm un pasaka: „Tu, Jāni, vari mācīties vai nemācīties, dari kā tev sirds liek,” tad Iveta pateiks: „Parādi man dienasgrāmatu, ieraksti stundas...” un riktē viņu. Vīrietis vīrietim acīs neknābs. Labāk aizies bumbu uzspēlēt. Ideāli gan būtu, ja Iveta vairāk mājās sēdētu, ne pa darbiem skrietu...

IM: Sievietei labā nozīmē jāvada un jāvalda ģimenē. Viņa vislabāk zina, kad slavēt, kad pelt.

 

Vai tēva lomai bērna audzināšanā ir liela nozīme?

VM: Ļoti liela. Jo īpaši tad, ja puikas audzināmi. Kaut gan – ja paraugās, cik 20. gadsimtā ir uzauguši bez tēviem... Vīrietim vajag būt ģimenē. Bēdīgi, ja viņa nav. Vīrietim ir sava domāšana, no viņa tiek gaidīts atbalsts, izlēmīga rīcība. Kādā senā intervijā Iveta teica, ka, iepazīstoties ar mani, uzreiz bijis redzams – esmu audzis bez tēva. (Vidvuda tēvs, dzejnieks un atdzejotājs Jānis Medenis, nomira, kad dēlam vēl nebija pat gads. – Red.)

IM: Vidvuds toreiz atklāja, ka saredzējis manī mūsu dēlus, tāpēc bildinājis. Viņš nezināja, ko vispār vīrietis mājās dara, daudz skatījās, mācījās no mana tēva. Sieviete ir viedāka, dzīves gudrāka, jo pieredz bērna dzemdēšanu. Viņa daudz labāk intuitīvi jūt pasauli. Vienkārši zina! Bet vīrietim vienmēr vajag to vīrišķo apliecināt. Viņi tādi radīti, un tajā nekas nav jāmaina, jālauž.

 

ESI SĒKLA, KO IESĒJOT, IZAUG SPĒCĪGS KOKS

Nesen, izlasot kādas jaunas feministes rakstu par problēmām dzimumu līdztiesības jomā, secināju, ka runa nevis par plaša mēroga sievietes aizskārumiem tiesību, pienākumu un atbildības laukā, bet gan par viņas privāto izvēli uzturēties neaudzinātu cilvēku sabiedrībā. Cik, jūsuprāt, ir aktuāli dzimumu līdztiesības jautājumi?

IM: Absolūti neaktuāli. Kāds vēl feminisms!? Sievietei ir jāsargā savas ģimenes teritorija. Viņas misija ir veikt gudras izvēles, lai pašas un tuvinieku sapņi netiktu sabradāti. Sievietei ir jābūt reģei. Vīrietim tas nav dots.

VM: Lasām un dzirdam, ka vīrietim mūsdienu sabiedrībā vispār vēl nemaz nav lomas iedalītas. Ko lai mēs darām?

 

Iespējams, notiek maldīšanās jēdzienu izpratnē. Sīvākie dzimumu līdztiesības aizstāvji, šķiet, asociē tradicionālās vērtības ar patriarhālās sabiedrības tumšākajiem aspektiem, ne vērtībām, kuras, piemēram, jūs ar Ivetu godājat. Lai nu kā, tradicionālās dzimumu lomas uzskatāmas par dzimumu lomu stereotipiem, un tāpēc arguments „savā ģimenē esmu tā audzināts” agrāko spēku ir zaudējis. Jo lielās līnijās – vai nu tu esi stereotipu varā vai neesi. Un saskaņā ar valdošo pozīciju Eiropas Savienības institūcijās, dzimumu lomu stereotipi mūsdienīgā sabiedrībā ir nosodāmi un izskaužami.

IM: Es bieži apzināti uzvedos kā „vājais” dzimums... Man patīk būt aplidotai, patīk, ja vīrietis padod roku, izkāpjot no transportlīdzekļa. Un mani puikas audzināti cienīt sievietes. Viņu draugu lokā ir gan dvēselē jaukas „cacas”, gan pārgudrās, kam āriene nemaz neinteresē, gan lesbietes. Nu un? Kāds piedzimsti, tāds esi.

Ja mātei dota iespēja no Dieva –– zīdīt mazuli, kāpēc šo pieredzi sev atņemt un atdod tēvam, citam? Tu esi nākusi šajā dzimumā. Kāpēc to neizbaudīt ar visām privilēģijām? Kāpēc man jāraujas pa deviņiem mēmiem, jāpierāda, ka man bārda aug? Sievišķais jau ir tas skaistais. Kāpēc no tā atteikties? To es nespēju saprast. Uzskatu, ka normālas sabiedrības attīstītības vārdā katrai mātei būtu jāaudzina bērns līdz skolas vecumam. Nekādi bērnudārzi. Arī skolās vairāk vajadzētu mācīt tieši dzīves saprašanu. Kurš gribēs, iedziļināsies sev tuvā tematā – ķīmijā, fizikā... Tas, ko mācās ar patikšanu, cilvēka smadzenes attīsta daudz vairāk nekā iekalšana ar varu.

VM: Piebildīšu, vīrietim patīk skaistas sievietes.

IM: Kāpēc lai viņš nepamielotu acis?

VM: Esmu bijis liecinieks tam, kā Ivetai nopietni sit kanti. Turklāt vismaz desmit gadus jaunāks vīrietis, kam sieva – lellīte...

IM: Ne reizi vien. Šāds vīrietis saka, iešot prom, esot apnicis pelnīt viņas kažokiem. Ko tas cilvēks grib? Viņš pilnasinīgu dzīvi grib! Viņš redz, ka te ir dzīve.

Par feminismu runājot – agrākos laikos, ja bija danči, tad to pašu danci dejoja gan jauns, gan vecs. Cilvēki netika šķiroti. Tā šķirošana drausmīgi traucē dzīvot. Mēs visi esam visos vecumos. Dvēsele vairakkārt nāk šajā pasaulē kādas jaunas šķautnes izdzīvot vai arī kādam palīdzēt. Nu, nezini to misiju, bet tāpēc ir interesanti. Skaties saullēktus, saulrietus – dabas tēli ir lielākais baudījums. Tā jau arī ir tā dzīve, kas jādzīvo! Bet ja nolem būt tāda pati kā vīrietis, tad lielas izredzes, ka pienāks laiks, kad jutīsies kā ienīstākais cilvēks pasaulē.

 

Bet ja sieviete skaidri definē sev mērķi – iekarot statusu...

IM: Tad dabū pamatīgus belzienus. Ja par katru cenu gribēsi iegūt augstu amatu, kas tev nav lemts, nāksies iegrūst grāvī, samīdīt daudz cilvēku. Un galu galā statuss samals tevi pašu. Vai nu malies putekļos vai esi sēkla, ko iesējot, izaug spēcīgs koks. Liela atšķirība.

Pamani un godā cilvēkus, ar kuriem tiecies, ar kuriem dzīve dota. Karjeras izpratne mūsdienās ir briesmīga, jo galveno atbīdi malā un aizej enerģijas vampīros. Bet to jau atskārš tikai tad, kad pensija vai nāve klāt. Es negribu pārvērtēt to, ko daru, bet man ir liela atbildības sajūta, jo zinu, ka manām darbībām ir tālejošas sekas.

 

LAI NOTICĒTU, KA DZĪVE IR DZĪVOT VĒRTA

Kas ir tas lielākais, ko vecāks var iedot savam bērnam?

IM: Mīlestība. Un tikai.

Kā to saprast?

VM: Mīlestība ir labsirdības māsa. Tu saviem bērniem esi draugs, vari palīdzēt, mācīt, rūpēties – tā jau arī ir tā mīlestība. Šī abstraktā vārda tautasdziesmās nav. Visas „-stības” un „-šanas” ir jaunievedumi.

IM: Bērns pats no redzētā izdara secinājumus. Man kā vecākam ir jādzīvo tā, lai viņš noticētu, ka dzīve ir dzīvotvērta un skaista. Dzirdēt, redzēt, sasmaržot, izgaršot lietu būtību!

To svarīgāko daudzi vecāki nokauj – viss ir slikti, viss ir ne tā, kā gribētos. Tas ir briesmīgi, ieiet bērnam asinīs. Un viņš arī tā dzīvos. Tā nedrīkst! Nav nozīmes, vai esi prezidents, sētnieks vai zvaniķis baznīcas tornī. Katru gandarī kaut kas cits.

 

Tu tici, ka katrs spēj justies gandarīts?

IM: Jā, spēj. Kāpēc visiem jābūt varoņiem? Netēlosim. Dzīve nav varoņu parāde vai sacensība. Nedrīkst citu vērtēt pēc savas vai sabiedrības uztieptās mērauklas.

 

Manuprāt, teju katru piemeklē tādi tumši periodi, kad apkārtējā pasaule šķiet nedraudzīga, sveša. Un tad viens cilvēks ar savu gaišumu kaut garām paiet, un viss mainās.

IM: Tā ir, un tā jābūt. Un katram sevi jāpilnveido. Tie, kuri piedalījušies gadskārturituālos, vairs nespēj dzīvot bez šī spēka avota. Mūsu tēvu tēvu domāšanā ir dzīves sāls. Bet vecāku loma ir grūtākais no izaicinājumiem, jo bērns nemitīgi taujā – ko tu dari? Ko tu man ar to māci? Ja muļļājies pa dzīvi, par grašiem „atsēdi” savu darba laiku, tad mūža nogalē sāc vaimanāt, ka esi lieks un nemīlēts. Bet dzīvo tā, lai tevi mīlētu! Vienkārši dzīvo un baudi to! Tad varēsi ar prieku nolūkoties, kā tā mīlestība turpinās.

VM: Vārdu sakot, mums mājās ir skaists bērnudārzs mūža garumā. Labā nozīmē.

 

Asnāte Vasiļjeva, speciāli Happy Nation