Uz augšu

Nabadzības garīgie iemesli

Nabadzības garīgie iemesli
Mēs gandrīz katru dienu redzam nabadzīgus cilvēkus. Vēl pavisam nesen tie ubagoja uz ielām, līdz tas tika aizliegts. Tomēr ir gana daudz cilvēku, kuri pārtiek no sociālajiem pabalstiem un dzīvo trūkumā. Mēs esam pieraduši vainot valdību, ierēdņus un visādus ”zagļus” – gan turīgus uzņēmējus, gan tiešām negodīgus darboņus. Mēs paužam sašutumu un žēlojam. Un tas viss it kā ir pareizi, taču gribētos paskatīties uz šo problēmu no nedaudz cita skatupunkta.

Kāpēc cilvēki tiek nolemti dzīvei nabadzībā, ja Dievs tomēr ir? Vai nevajadzētu aizdomāties par to, ka varbūt viņi paši ir vainojami savā trūkumā?

 

Saprotu, ka man uzreiz sāks pārmest cietsirdību un cinismu, minēs par piemēru vientuļās daudzbērnu  mātes, pensionārus un invalīdus. Tas viss ir pareizi. Bet, ja mēs pieņemam Dieva, turklāt gudra un taisnīga Dieva eksistences koncepciju, tad nākas atzīt, ka visas ciešanas, kas nāk pār mūsu galvu, ir pelnītas un taisnīgas. Pretējā gadījumā vai nu mēs esam iesīkstējuši materiālisti, vai arī mūsu Dievs ir kaut kāds nepareizs.

Man tomēr gribētos domāt, ka pasaulē viss notiek likumsakarīgi un loģiski. Īpaši acīmredzams un loģisks tas kļūst tad, kad pēti tādus vēdiskus jēdzienus kā karma un reinkarnācija. Visas koncepcijas par pasaules uzbūvi bez šiem pamatfaktoriem vismaz man šķiet miglainas un neloģiskas. Piemēram, ko ir nogrēkojušies tikko dzimuši bērni? Daži no viņiem cieš no bada un slimībām, mirst neciešamos apstākļos, nemaz vēl nepaguvuši sagrēkot... 

 

Nabadzība ir alkatība

Kas īsti ir nabadzība? Nabadzība ir dvēseles slimība, un šo slimību sauc par alkatību. Ne visi ir alkatīgi šajā dzīvē. Nabadzība var būt sods par alkatību agrākajās dzīvēs. Tas nozīmē, ka cilvēks dzīvojis tikai sev un uz citu rēķina. Iepriekšējā dzīvē viņš varbūt bijis ļoti bagāts un ietekmīgs. Taču aizgājis pa nepareizo ceļu. Daudzus no šiem ”bijušajiem” mēs šodien redzam uz ielas. Tiesa, mūsu laikos un mūsu platuma grādos netrūkst cilvēku, kuri pamanās visu pazaudēt vienas dzīves laikā. Mēs redzam arī tādus. Esot vainojama krīze. Nez, kāpēc vissāpīgāk tā skāra jaunbagātniekus, kuriem nekas un neviens nebija svēts? Nauda ir arī enerģijas veids, kuru jāprot saprātīgi vadīt. Lai gan, protams, ikviens no mums teiks, ka viņš ir ar godu sapelnījis un tagad tērē viņam piederošu naudu. Pat tas, kurš saņēmis visu naudu mantojumā. Ja tu slikti vadi automašīnu, beigu beigās tu to sasitīs vai arī tev atņems vadītāja tiesības. Vēdiskais princips ir vienkāršs: Dievs piešķir līdzekļus un talantus tiem, kas tos tērē citiem, nevis tikai sev, mīļotajam. Ja nepareizi izmantosi, tev tos atņems. Tas šķiet paradoksāli. Saskaņā ar mūsu ierasto loģiku, jo vairāk tu izdāļā, jo mazāk paliek pašam. Taču visbagātākie cilvēki civilizētajā pasaulē šo principu zina un tērē milzu summas labdarībai. Bet mūsu „biezajiem”, tiem, kuri labdarību saprot tikai kā reklāmu, pēdējā laikā kapitāli plok. Piemēru ir atliku likām. Uzvārdus visi zina. Vēl nesen viņi gozējās uz vietējo glancēto žurnālu vākiem. Vismazākā krīze - un viss sāk tirkšķēt pa šuvēm. Tagad viņi presē pārvietojušies uz citām rubrikām - tām, kurās raksta par atgadījumiem. 

 

Nabadzība ir spēks

Ekonomisti sīki izskaidro tagadējās krīzes iemeslus. Tā teikt, esot aizspēlējušies ar finanšu instrumentiem. Taču galvenais iemesls ir pārmērīgā patērēšanas vēlme. Tātad būtībā parasta alkatība. Latvijā tas viss norisinājās hipertrofēti. Postsociālisma valstī vēl nebija izstrādājusies imunitāte pret patēriņa kāri. Un cilvēki kā jukuši metās grābt kredītus. Pirkt mājas, mašīnas. Normāliem, veseliem cilvēkiem alkatība atslēdza smadzenes. Vēl vairāk, viņi mācīja dzīvot citiem. Jūs noteikti esat sastapuši tādus starp saviem paziņām. Un, protams, daudzi no viņiem tagad ir iekrituši briesmīgā bedrē. Runā, ka vainīgas esot bankas. Esot iekārdinājušas nevainīgos. Protams, bankas arī ir vainīgas, un arī tās zināmā mērā cieš materiālos zaudējumus. Taču vispirms vainīgi ir cilvēki, kuri gribēja dzīvot sev, nevis citiem.

Ja esat kontaktējušies ar ubagiem, kuri uz ielas lūdz naudu, noteikti būsiet pievērsuši uzmanību tam, ar kādu kāri viņi skatās, cik viņiem ir atmests, un cik nikni noskatās uz tiem, kuri, viņuprāt, ir atmetuši par maz. Tā ir ārkārtīga alkatība. Tieši tāpēc viņi atrodas šajā stāvoklī un nespēs no tā izkļūt. Viņu ceļš uz Dievu ir caur ciešanām.

Tie, kuri strādā patversmēs, zupas virtuvēs vai humānās palīdzības izdalē, novērojuši kādu paradoksu. Varētu domāt, ka cilvēkiem, kuriem par velti tiek dots ēdiens un apģērbs, neviens neko nav parādā un viņiem vajadzētu priecāties un justies pateicīgiem par to, ka dod. Taču nedod dievs, ja kādam tiek iedots nedaudz mazāk nekā citam. Bet, ja vispār nepietiek... Viņi tevi nolādēs, pieprasīs „savu” ar tādu agresiju, ka jābūt ļoti spēcīgai personībai, lai turpinātu darboties šajā jomā.

Nabadzība ir karmiska slimība, ko var izārstēt ar milzīgām pūlēm. Daudzi, jo īpaši jauni un veiksmīgi cilvēki, kas audzināti Holivudas garā, domā, ka pietiek tikai sagribēt, būt neatlaidīgam, mazliet pamācīties – un vienmēr atradīsies labs darbs. Pazīstama veiksmes teorija. Cilvēkam ar nabaga karmu, pat tad, ja viņš nav bezpajumtnieks, nav alkoholiķis, ir izglītots, atrast normālu darbu ir neizpildāms uzdevums. Dzīvē pienāk smags karmisks periods, un viss sabrūk. Pat ja viņš pārlasīs visas pamācības, kā pareizi sastādīt CV, kā izturēties darba intervijā, un atbildīs visiem profesionālajiem kritērijiem, neviens viņu darbā neņems. No viņa nāks tik mežonīga alkatības enerģija, ka tā izbiedēs ikvienu darba devēju. Ko lai šie cilvēki iesāk? Viņiem jāmaina pasaules uzskats. Jāmācās nesavtīgi kalpot cilvēkiem. Vienkārši meklēt darbu, kaut vai par velti. Tas būs ļoti grūti. Bet, ja viņi sāks dot cilvēkiem labumu un darīs to ar pozitīvu noskaņojumu kā kalpojot, tad pamazām iešūpos situāciju, un liktenis pamazām piedāvās viņiem normālu darbu.  

 

Nabadzība ir mācība

Kādai jābūt mūsu attieksmei pret šiem cilvēkiem? Ko darīt, nepalīdzēt viņiem? Lai atstrādā savu karmu, netraucēsim viņiem? Nedomājiet, ka es meklēju attaisnojumu savai neiejūtībai. Jā, protams, vispirms šiem cilvēkiem ir jāatstrādā sava karma, taču viņiem ir vēl viena ļoti svarīga misija. Ar savu piemēru rādīt visiem pārējiem, kā nevajag dzīvot un kas notiek egoisma un alkatības rezultātā. Tāpēc dzīves principam jābūt tikai vienam – pastāvīgi dot un upurēt. Turklāt negaidīt ne mazāko pateicību. Ja tāda būs, tas ir papildu labums. Taču ļoti bīstams. Cilvēks var kļūt lepns un degradēties, kritizējot un nicinot citus, kuri neziedo vai ziedo maz. Palīdzēt cilvēkiem jāmācās nesavtīgi, nemanāmi un, galvenais, pareizi. Pirmkārt, nedrīkst ziedot, ja neesat par visiem 200 % pārliecināti, ka ziedojums nonāks pie tā, kam tas vajadzīgs, un tiks izmantots vajadzīgajam mērķim. It īpaši tas attiecas uz naudu. Naudu dodiet tikai ļoti retos gadījumos, ja esat pārliecināti par konkrētajiem cilvēkiem. Otrkārt, nedrīkst dot naudu ubagiem uz ielas. To var darīt tikai tad, ja jūs viņus pazīstat personiski un esat pārliecināti, ka nauda netiks izmantota viņu degradācijai. Ja viņi jūsu naudu nodzers, un to izdarīs vairums no viņiem, jūs personiski ar savu „labo” rīcību sekmēsiet viņu degradāciju un pēc tam tiksiet pie milzīgas problēmas karmas ziņā. Pat tad, ja neredzēsiet, kā viņi nodzer jūsu naudiņu. Ja lūdz ēdienam, tad jānopērk ēdiens, ja zālēm vai apģērbam, jānopērk zāles vai apģērbs. Cik zinu no savām un paziņu sajūtām, ziedot naudu uz ielas vairumā gadījumu nozīmē atpirkties gan no ubaga, gan no savas sirdsapziņas. Lai gan, protams, mēdz būt izņēmumi. Kāda mana paziņa, šobrīd samērā veiksmīga biznesmene, savulaik zaudēja tēvu. Māte palika viena ar četriem bērniem. Un manai paziņai nācās kopā ar jaunāko brāli iet uz ielas un lūgt naudu. Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi. Bet ko es redzu – šajā jaunajā sievietē nav negatīvisma. Ne viss viņas dzīvē rit gludi, bet, visticamāk, tieši šo mācību viņa ir apguvusi.

Es nesen runāju ar kādu ievērojamu uzņēmēju, kurš piekopj garīgās prakses. Viņš teica: visa mūsu sponsorēšana un ārišķīgā labdarība ir pilnīgas blēņas. Tikai tad, ja tu personiski nopirksi, aizvedīsi un redzēsi, ka tas ir nācis par labu cilvēkiem, tikai tad tā ir īsta labdarība. Viņš pats apbraukā veco ļaužu namus un pērk cilvēkiem vajadzīgās mantas. Viņš uzskata, ka no tā gūtais labums un cilvēku pateicība, kuru viņš rezultātā saņem, ir absolūti neproporcionāla paša materiālajam ieguldījumam.  

 

Dzīvot nozīmē ziedot

Cik ziedot – tas katram ir jāizlemj pašam. Daža baznīca nosaka desmito tiesu, daža vairāk. Jebkurā gadījumā tev teiks: jo vairāk, jo labāk. Un tas patiešām nostrādā. Ja tu vari nesāpīgi šķirties no īpašuma, tad Dievam nav jēgas tev to mācīt piespiedu veidā. Bet izdalīt visu nabagiem un atstāt savu ģimeni bez iztikas līdzekļiem – tā ir nevis labdarība, bet muļķība un sava karmiskā pienākuma nepildīšana ģimenes cilvēka statusā. Ir skaidri jāsaprot, ka Dievs dod līdzekļus tikai tiem, kuri tos pareizi izmanto. Vienalga, vai tu esi ģimenes galva vai uzņēmuma vadītājs. Un tieši nabadzīgi cilvēki nav spējuši tikt galā ar šo uzdevumu. Mātei Terēzei pie dvēseles nebija nekādas naudas, taču viņa pārvaldīja milzu līdzekļus, kas tika izmantoti labdarības misiju un slimnīcu celtniecībai. Nauda pie viņas plūda pati, tāpēc ka viņa to pareizi izmantoja. Materiālo līdzekļu apgrozība atgādina ūdens kustību ezerā. Ja no ezera izplūst strautiņš vai upe, tas ir tīrs un dzidrs. Ja tādas kustības nav, pamazām ezers vai nu kļūst sāļš, vai aizaug un pārvēršas purvā.    

Principā ieinteresētība otra cilvēka liktenī, labs vārds, smaids – arī tas ir mūsu ziedojums. Nedomājiet, ka tas ir viegli. Ja mūsos iekšā sēž egoisms un alkatība, nekādu labdabīgu attieksmi mēs no sevis neizspiedīsim. Bet kaimiņu večiņai dažkārt svarīgāks ir nevis ēdiens, bet gan interese par viņas likteni. Vajag nevis atgaiņāties, bet uzklausīt gan par visām viņas slimībām, gan par to, cik laba dzīve bijusi agrāk... Un arī visādas muļķības. Protams, nevajag tam pieslēgties emocionāli, ne visas večiņas ir dzīvesgudras. Vecums nav nekāda dāvana. Taču labvēlīgi uzklausīt – tas ir mūsu pienākums. Mūsu ziedojums. Un nenāktu par ļaunu arī aiziet un nopirkt viņai produktus.

Starp citu, kādā lekcijā par vēdām es dzirdēju, ka vislielākā likteņa dāvana ir tad, ja jums kaimiņos dzīvo vientuļš, nabadzīgs, vecs cilvēks. Jūs varat viņam palīdzēt, pabarot viņu, parūpēties par viņu. Cik nu tāds var apēst, – kaķa tiesu. Toties, ja viņš jutīs pret jums pateicību vai jūs svētīs, visas jūsu problēmas sāks atrisināties pašas no sevis. Tikai tas ir jādara nesavtīgi. 

Varu minēt konkrētu piemēru. Draugam kaimiņos dzīvoja vientuļa večiņa. Viņš pirka tai produktus, zāles, avīzes, maksāja rēķinus, izsauca ārstus. Principā par viņas naudu, bet, ja būtu tāda vajadzība, varētu arī piemaksāt. Viņš to darīja pilnīgi nesavtīgi, lai arī zināja, ka viņai ir arī dzīvi radinieki. Viss bija labi, līdz viņa piepeši pateica, ka atstās draugam savu dzīvokli. Šī ziņa viņu, burtiski, satrieca. Viņš visu laiku sāka par to domāt, viņam sāka bojāties noskaņojums. Aiz pienākuma apziņas viņš turpināja večiņai palīdzēt un pamazām ar grūtībām izkļuva no šīs situācijas.

Nobeigumā gribu teikt: ziedojiet, palīdziet citiem, esiet iecietīgāki, un nekāda krīze jums nekaitēs. Katrā ziņā jūs saņemsiet tādas kompensācijas, kādas nav iespējams nopirkt ne par kādu naudu.

 

Viktors Jerjomenko