Uz augšu
06.01.2014

Laime jāmeklē tur, kur tā ir, nevis tur, kur to gribētos atrast

Laime jāmeklē tur, kur tā ir, nevis tur, kur to gribētos atrast
Mūsmājās, Latvijā, par labo toni kļuvusi sašutuma paušana par to, cik daudz cilvēku brauc prom no valsts labākas dzīves meklējumos, nožēla par pamestajiem laukiem un centieni tos atdzīvināt.

 

Es personiski labākas dzīves meklējumus uzskatu par cēlu un lietderīgu nodarbošanos. Manā skatījumā, mūsu censoņi – tie, kas vaiga sviedros strādā Īrijā, Londonā, Norvēģija –,nav nekādi dzīves pabērni vai nelaimīgi ļautiņi.

Es lidoju uz Londonu svētdienā, ar Ryanair lidmašīnu. Salonā bija daudz bērnu – brīvdienās jaunās ģimenes ciemojās pie Latvijas radiem, atrādīja vecmāmiņām un vectētiņiem mazbērnus un svētdienas vakarā lidoja atpakaļ. Jauns vīrietis, kurš sēdēja man blakus, teica savam piecgadīgajam dēlēnam: ”Kad atbrauksim mājās, mamma mūs sagaidīs un iedos tev saldējumu.” Mēs uzsākām sarunu. Mans blakussēdētājs, Jānis, Londonā mūrē podiņu krāsnis un nodarbojas ar to dizainu. Viņa sieva ir pārdevēja vietējā lielveikalā. Viņi aizbrauca uz Angliju 2009. gadā. Valodu iemācījās uz vietas, tā teikt, darba gaitā. Tagad viņiem visiem trim mājas ir Londona, nevis Daugavpils apkārtnes ciems, kurā viņi ir uzauguši un kurā dzīvo viņu vecāki.

Londona pieņem visus. Tā ir daudznacionāla, ļoti dažāda, tajā ir pārstāvētas visas rases. Ko gan jūs gribat? Tā ir pasaules galvaspilsēta! Un ja reiz galvaspilsēta – tātad tajā ir visas pasaules pārstāvji, to skaitā arī tie, kuri jums nepatīk. Arī ar viņiem ir kaut kā jāsadzīvo. Jānis pērk pārtiku veikaliņā, kas pieder indietim, Jāņa darba devējs ir grieķis. Draudzējas Jānis ar lietuviešiem un poļiem, jo ar viņiem ”ir viegli atrast kopēju valodu – mums ir kopēja vēsture.” Par ”kopējo valodu” izrādījās angļu valoda. Jānis lepojas ar sevi: viņš ir atrisinājis ģimenes finanšu problēmu, svešumā pārvarējis daudzas grūtības – tur nevienam nekas netiek par velti dāvināts. Draugs, ar kuru kopā Jānis devās prom no Latvijas, neizturēja un atgriezās. Tagad dzer. Jānis stāsta, ar katru reizi, kad viesojas Latvijā, jūt arvien lielāku atšķirību starp sevi un senajiem draugiem, viņiem ir arvien mazāk kopēju interešu. Nav nekāds brīnums: viņš ir redzējis pasauli, iepazinis dažādus cilvēkus, guvis nenovērtējamu dzīves pieredzi un tagad sapņo par labu izglītību savam dēlam. Pašlaik Jānim nav ne mazākās vēlēšanās atgriezties Latgalē, vēl jo mazāk – censties ”atdzīvināt” dzimto ciemu.

Un es nospriedu, ka programma, kas ”veicinātu cilvēku atgriešanos laukos”, nav īpaši perspektīva nodarbe. Pasaulē nav pārāk daudz cilvēku, kuri vēlētos nodarboties ar lauksaimniecību. Un tā tas ir bijis kopš seniem laikiem. Neticat? Lūdzu, piemērs: jau 2030 gadus pirms mūsu ēras, vissenāko Ēģiptes faraonu laikos, turīgi cilvēki pat viņsaulē ne par ko negribēja nodarboties ar lauksaimniecību, tāpēc ņēma sev līdzi savā pazemes apbedījumā laukstrādnieku māla figūriņas, kurām citā saulē bija jāatdzīvojas un tad jāar un jāsēj.

Ja kaut kur iznīkst ciems – tagad rakstīšu ”briesmīgus” un ”dumpinieciskus” vārdus –, tad tā lai arī paliek. Kāpēc gan to reanimēt? Laukiem ir viens uzdevums – mūs visus pabarot. Kam šis darbs patīk, tas to lai dara! Lai dzīvotu pārtikušu dzīvi, ar mūsdienu zemkopības metodēm pietiek 5 % iedzīvotāju, kas nodarbotos ar lauksaimniecību. Lai tad viņi laukos dzīvo un strādā sev par prieku.

Varbūt cilvēkus, kuri ir gatavi mācīties un strādāt, bet neatrod savu vietu provincē, aicināt uz Rīgu? Par to būtu jāapspriežas ar ekonomistiem – viņi ir gudri un izglītoti ļaudis. Varbūt viņi varētu izdomāt, kā gudri rīkoties, lai visiem būtu izdevīgi. Bet politiķiem, kuri pieņem lēmumus, pirmajā vietā vienmēr ir uzvara vēlēšanās. Ja tās dēļ kaut kas sakarīgs jānojauc, kaut kas gudrs jānoķengā, kaut kas lietderīgs jānorok, viņi tam vienmēr ir gatavi, jo sirds dziļumos cer, ka ”pēc vēlēšanām” visu varēs izlabot. Taču nepagūst, jo tuvojas nākamās vēlēšanas.

Pasaule ir liela, tajā atradīsies vieta katram. Nav darba vienā vietā? Meklē to citur! Nav laimes dzimtenē? Atrodi to svešumā! Esi kļuvis par profesionāli un savas valsts mērogi ir par šauru? Tavā rīcībā ir visa pasaule. Bet kā tad ar jēdzienu ”dzimtene”? Dzimtenes mīlestību var paturēt sirdī un aizvest sev līdzi svešumā. Un nevajag uzķerties uz to cilvēku provokācijām, kuri apgalvo, ka aizbraucēji ir nodevēji bez principiem. Tā viņos runā skaudība. Tie, kuri dzīvo dzimtenē tāpēc, ka atraduši savu vietu, ir pieprasīti speciālisti, realizējuši sevi un ir laimīgi, nekad neko nepārmetīs aizbraucējiem. Viņi saprot, ka tie, kuri ir pārvarējuši robežas, kļuvuši slaveni, daudz sasnieguši, dara vajadzīgu darbu, nes savas valsts labo vārdu pasaulē.

 

Alīna Kotikova, speciāli Happy Nation


Par šo tematu lasi arī iepriekšējo publikāciju mūsu vietnē: Imigrācija: kā noris kultūršoks.