Uz augšu

Klusais prieks: kāda portreta vēsture

 Klusais prieks: kāda portreta vēsture
Šis portrets, kuru gleznojusi lieliskā latviešu gleznotāja Lilita Postaža, nonāca manā mājā pirms diviem gadiem un mainīja manu dzīvi. Šī glezna man nozīmē ļoti daudz, un es labprāt izstāstīšu jums tās stāstu.

Negaidītais piedāvājums

Neņemos spriest par visām sievietēm, taču daudzām vecumā pēc četrdesmit iestājas krīze. Katrai no mums tam ir savi iemesli. Gadās, piemēram, ka lielāko daļu dzīves tu esi veltījusi ģimenei, vīram, bērniem, bet tad bērni izaug, vīrs nostabilizējas, un tava atbrīvotā enerģija grib izpausties. Tu pati to vēl nesaproti, bet iekšēji tevī viss protestē pret piepeši vērtību zaudējušo un garlaicības pilno dzīvi.

Un parunāt par to ar vīru nav iespējams, jo viņš saklausa pārmetumu tavos vārdos: „Tu visu dienu esi interesantā darbā, bet man mājās ir garlaicīgi.” Un vīrs sāk taisnoties vai uzbrukt. Ar citiem ir vēl sarežģītāk, tāpēc ka stāstiņi par tēmu „man ir garlaicīgi dzīvot” nozīmē īstu zaimošanu tiem, kuri katru mīļu brīdi domā par dienišķo maizi. Un tu apjūc: varbūt tevi tiešām ir pārņēmusi slinkuma izraisīta grūtsirdība? Vai arī tev ir bail kļūt vecai un nevienam nevajadzīgai?  

 

Es toreiz saklausījos vismuļķīgākos padomus par izkļūšanu no strupceļa. Piemēram: „Uzsāc savu biznesu, bankrotē, un tad tev būs citas problēmas”. Vai arī: „Atrodi mīļāko – sabojā attiecības ar vīru, un mājās sāksies sadzīvi atsvaidzinoši skandāli un strīdi.” Un man kļuva ļoti skumji.

Tomēr reiz man piezvanīja draudzene un piedāvāja:

– Gribi, lai māksliniece uzglezno tavu portretu?

Man gandrīz elpa aizrāvās no patīkama pārsteiguma, jo sirds dziļumos jau sen biju par to sapņojusi. Un es atbildēju: 

– Jā!

 

Māksliniece

Lilita, māksliniece, dzīvoja savā mājā netālu no jūras. Tiklīdz viņa mani ieraudzīja, uzreiz teica: „Cik jūs esat skaista sieviete! Parunāsim par jums!” Un pēc dažiem jautājumiem es sāku raudāt. Mani bija pārpildījušas neizpaustās izjūtas, bet Lilita ar savu ieinteresētību un uzmanību nospieda kādu neredzamu pogu, un tās visas izlauzās uz āru asaru veidā. Mēs norunājām vairākas stundas. Pēc tam aplūkojām gleznas, fotogrāfijas, un tad es aizbraucu mājās, pilnīgas svētlaimes pārņemta.

 

Un vēl četras reizes es braucu pie Lilitas uz pozēšanas seansiem, kas ieilga uz vairākām stundām. Mani pie viņas veda draudzene – savas mašīnas man nav. Mēs ņēmām līdzi ciemkukuļus, es pirku vienu vīna pudeli, bet Lilita lika galdā otru. Māksliniece lieliski pārzināja vīnus, un, kad otrā apmeklējuma reizē es paķēru līdzi „Amarone” pudeli, kuru vīram bija uzdāvinājis kāds kolēģis, viņa iesaucās, ka tas esot visu vīnu vīns, un izvilka savējo, tādu pašu. Un kopš tās reizes es apciemoju viņu tikai ar „Amarone”.

 

Nojaušu, kā biju nomocījusi ar šiem apciemojumiem draudzeni, kura mani vadāja: galu galā aizvilkt mani mājās pēc seansa bija teju neiespējami. Pie vīna glāzes es izklāstīju Lilitai visu par savām šaubām, nedrošību un „trešās jaunības” grūtībām, kad spēka ir tik daudz, bet nav skaidrs, kur to likt. Un Lilita man sacīja, ka cilvēkam allaž jācenšas sasniegt „klusā prieka” stāvokli. „Neļauj emocijām sevi uzvarēt. Ne pārliecīgi skaistām, ne pārliecīgi skumjām!” 

 

Savu portretu darba gaitā es neredzēju. Pirms tam Lilita pajautāja, vai man būs iebildumi, ja viņa audeklā saglabās savu stilu un attēlos mani ar kaut ko rokās. Ak kungs, nu kāda nozīme tam, kā viņa mani uzgleznos! Es būtu akceptējusi ikvienu viņas vīziju, pat ja viņa mani uzgleznotu romba veidā!

 

Pirmā tikšanās

Un tad pienāca diena, kad portrets bija gatavs. Es braucu un satraucos. Kādu Lilita mani būs ieraudzījusi pēc manām atklātajām runām? Ko attēlos man līdzās? Putnu? Papīra kuģīti, kas simbolizēs nepiepildītās cerības, vai kādu kaltētu zivi rokās, kā sapņotājai, kura dīkdienības dēļ ir sagandējusi visas savas cerības? Daudzās viņas gleznās bija redzami šie tēli. Lilita sagaidīja mani priecīga, ielaida studijā, bet pati ar manu draudzeni palika virtuvē kaut ko gatavot. 

 

Es iegāju, un man sažņaudzās sirds. Pie loga atradās molberts ar tajā attēlotu skumju un depresīvu sievieti nomācošos dzeltenzaļos toņos. Milzīgs putns bija nekaunīgi uzsēdies sievietei uz ceļiem un, šķībi izlocījis kaklu, drūmā neizpratnē lūkojās uz viņu. Ak kungs, cik satriekta es jutos, to ieraudzījusi! Ar asaru pilnām acīm es pieņēmu savu bargo spriedumu. Un nodomāju: varbūt tā arī vajag, varbūt tagad manas problēmas paliks uz šī audekla? Pie manis pienāca draudzene, gribēja kaut ko teikt, es lūdzu viņai paklusēt, ļaut man izraudāties un nofotografēt mani ar šo portretu – gluži kā tikšanos pašai ar sevi. Viņa pasmaidīja un nofotografēja. Pēc tam Lilita un mana paziņa iesmējās. Un Lilita mani apskāva: 

– Tu nodomāji, ka tā esi tu? Nē, mīļā, tas nav tavs portrets!

Un tad es pagriezos un ieraudzīju, ka uz grīdas, atstutēts pret sienu, stāv gluži cits portrets.

 

„Klusais prieks”. Lilita Postaža. 2011. gada aprīlis 

– Zini, – sacīja Lilita, – tev ir tik skaists smaids, bet man negribējās zīmēt zobus, baltā krāsa ir ļoti viltīga, ar laiku var sabojāt visu tēlu. Un vēl es mēģināju uzgleznot tev līdzās putnu, bet arī tas nesanāca – putni nez kāpēc nobālēja tev līdzās, un es tos aizkrāsoju. Sanāci tikai tu. Jā, un vai drīkstu reizi pa reizei palūgt tev portretu izstādēm?

 

Kāds tur „drīkstu”! Nemūžam nebiju gaidījusi ieraudzīt ko tādu! Sieviete portretā bija dzīva, gaiša un ļoti jauna. Es sapratu, kāpēc nebiju to pamanījusi un uzreiz pie tā piegājusi. Pārāk daudz zeltainu krāsu un gaismas, mirdzuma un skaistuma Lilita bija ielikusi gleznā. Tā bija pārāk lieliska – es sevi tādu neredzēju un nesajutu.

 

Sākas mistika

Māksliniece teica, ka glezna neticamā kārtā esot iekļāvusies rāmī, kas atradies pie viņas daudzus gadus, bet nekad nekam nav derējis. Un uzaicināja mani uz savu septiņdesmito jubileju tieši Jāņu naktī. Bet pēc četrām nedēļām, maijā, mēs norunājām kopā aiziet uz koncertu. Gatavojos doties projām un kopā ar Lilitu ilgi meklēju pa krēsliem kosmētikas maciņu, kura saturu biju izmantojusi, lai savestu kārtībā seju pēc raudāšanas. Tad, tikko pārkāpusi pāri slieksnim, atgriezos, lai paņemtu pīrāga formiņu, kuru biju atvedusi iepriekšējā apciemojuma reizē.  

 

Visbeidzot, bezgala laimīga, apķērusi portretu, iesēdos mašīnā. Un atcerējos, ka dzīvokļa atslēgas esmu atdevusi no Krievijas iebraukušajiem radiniekiem, bet viņi aizgājuši ķemmēt veikalus. Nolēmu viņiem piezvanīt, lai sagaida mani mājās. Un izrādījās, ka esmu aizmirsusi pie Lilitas mobilo telefonu! Draudzene man drūmi sacīja: „Nositīšu!.. Mani gaida vīrs!” Es skriešus metos uz mājas pusi, Lilita jau stāvēja durvīs ar manu telefonu. Mēs atkal sākām apskauties un atvadīties un nekādi nespējām šķirties. Pēc tam es paspēru divus soļus uz mašīnas pusi, un izrādījās, ka mans telefons, kuram biju piestiprinājusi garu krāsainu lenti, aizķēries aiz durvju roktura! Es to atpiņķerēju. 

– Mistika! – mēs ar Lilitu korī iesaucāmies. Bija tāda sajūta, ka kāds mani aizkavē šajā mājā!

 

Atvadas

Aiznākamajā dienā es saņēmu no Lilitas vēstuli.

Tev ir tik daudz emociju!

Nedomā tik daudz, ļauj Dievam rīkoties!

Viss, kas ar mums notiek, mums tiek dots, lai mēs mācītos, saprastu un pateiktos.

Tu esi jauka un skaista, pateicies un priecājies par to. Neļauj nevienam šaubīties par to!

Lai Tev veicas!

 

Pēc mēneša es sapratu, kāpēc manas mantas tik uzstājīgi lūdza man aizkavēties: Lilita aizgāja. Trešdien bija ieplānots mūsu kopīgais koncerta apmeklējums, sestdien Lilitu aizveda uz slimnīcu, bet pirmdien viņa aizgāja turp, kur vienmēr ir gaišs un kur mēs ar viņu reiz tiksimies.

 

Līdzības jautājumi

Bet tā juceklīgā pavasara diena vēl aizvien turpinājās. Abas manas radinieces atgriezās pēc veikalu ķemmēšanas, ieraudzīja portretu, uzreiz aizmirsa par nogurumu un par visiem saviem pirkumiem. Sāka pētīt, sajūsmināties, tūlīt pat piekāra to pie centrālās sienas, kur tas izskatījās lieliski. Un ilgi strīdējās – vai portrets ir man līdzīgs vai nav.

Jautājums par līdzību kopš pirmās dienas satrauca visus, kas pirmoreiz ieraudzīja gleznu. Daži uzreiz teica: „O! Tā esat jūs!” Kāds kautrīgi apjautājās: „Kas tas par portretu?” Daudzi ievēroja: „Šodien tu esi viņai līdzīga! Bet vakar biji gluži citāda!”

 

Mainīgās līdzības elements mani pārsteidza, taču tā noslēpumu es neatminēju uzreiz. Pirms tam notika vēl daudz kas.

 

„Gribu pārmaiņas!”

Glezna uzreiz sāka dzīvot manā mājā savu dzīvi. Un pieprasīja no manis pārmaiņas. Viņai neiepatikās mana supermodernā lustra, manas gluži pieklājīgās tapetes, hi-tech elementi interjerā. Tikai bronzas rāmīši un pulkstenis uz kamīna dzegas demonstrēja savu piederību portretā redzamajai dāmai. Un es izšķīros par labu remontam. Kopīgi ar dizaineri mēs izdomājām interjeru manai „meitenei”. Daudz nedomājot, aizvācām visu veco interjeru. Izvēlējāmies greznu kristāla lustru. Šķiet, ka visu ņēmām vērā. Remonts beidzās, ienesa jaunās mēbeles. Gleznu piekāra goda vietā, un tā izmisīgi iesaucās: „Nekas nav tā, kā vajag!” 

 

Vēl vakar, kad glezna karājās tukšā istabā, ar to viss bija kārtībā. Bet tagad portrets bija mainījies. Jaunā lustra sāka tā mirdzēt pie pazemajiem griestiem, ka gleznā attēlotā meitene reāli aizvēra acis, bet, noskatoties uz daudzajām jaunajām mēbelēm, krēslu grebtajām atzveltnēm, kas mācās viņai virsū no visām pusēm, izsmējīgi sašķobīja lūpas!  

 

Iziet ārpus rāmjiem

Tā vien gribējās viņai pateikt: „Mēs taču centāmies tevis dēļ!” Pārdzīvoju es, sarūgtināta jutās jaunā dizainere. Mēs mēģinājām pārvietot mēbeles. Piekarinājām gleznu pie dažādām sienām, taču viņai tur nepatika. Un viņa vārda tiešā nozīmē viebās – virsdegunē no apgaismojuma maiņas parādījās horizontālas rievas, bet nāsis piepūtās. Vēl ļaunāk, istabā sāka čīkstēt grīdas, džinkstēja skapjos saliktie trauki. Kristāla glāzes pa stikla plauktiem noslīdēja uz grīdas un saplīsa. 

 

Gleznai bija par šauru, tā nervozēja un centās visu pārbīdīt, pat sienas. Vienīgā vieta, kur meitene saglabāja savu kluso gaišumu, bija neliela sienas niša starp gaiteni un virtuvi – šī vieta atradās netālu no dzīvokļa ārdurvīm. Tiklīdz es to sapratu un liku portretu mierā, grīdas pārstāja čīkstēt, krēsls ar grebto atzveltni un visi rāmīši un koka zilonīši priecīgi apklusa. Mājā iestājās miers.  

 

Bet galvenā varone, tā, kuru mēģināja padarīt par karalieni, tā arī neuzkāpa piedāvātajā tronī. Es to noturēju par zīmi no augšas. Turklāt ļoti nepārprotamu. Viņai te pietrūka vietas, lai arī interjers bija pieņemams. Tātad kaut kam jānotiek tieši ar mani. Vajag iziet ārpus rāmjiem. Iziet un meklēt sevi ārpus mājās. 

 

Apskaidrība

Es piegāju pie viņas, ilgi un cieši raudzījos viņai – sev – acīs. Un tad mani pārņēma apskaidrība. Metos pēc vecā fotogrāfiju albuma, ar drebošām rokām izvilku vienu no fotogrāfijām – tajā man bija septiņpadsmit gadu – un salīdzināju ar portretu. Jā, tā esmu es!

 

 

Būdama gudra un apskaidrota sieviete, Lilita bija uzgleznojusi manu portretu, kas līdzinājās man agrā jaunībā. Tieši tajā vecumā es psiholoģiski atgriezos, kad biju pielīdzinājusi nullei visus savus nopelnus pieauguša cilvēka dzīvē. Tieši tad es satiku Lilitu. Jā, es viņai teicu, ka jūtos gluži tāpat kā jaunībā, kad nezini, kurp iet un kur tevi gaida. Un viņa radīja man portretu – kompasu, kas mani vada. Un tajā – viņas pēdējā gleznotajā portretā – palika viņas dvēseles daļiņa. 

Tagad, kad sāku šaubīties, vai eju pareizajā virzienā, vai spēšu ieņemt savu vietu šajā dzīvē, es pieeju pie portreta un nolūkojos uz savu „Kluso prieku”.

– Jā. Viss ir pareizi, – viņa saka. – Tev vēl ir par agru apstāties! Mums ar tevi vēl viss ir priekšā! Tici sev! Atļauj sev būt tādai, kāda esmu es!

Es tiešām izrāvos no mājām, atradu darbu, kas man iet pie sirds, atbrīvojos no nomāktības, sajutu tīru un gaišu esamības prieku. Es vēl aizvien vakaros skaidri sadzirdu „Klusā prieka” aicinājumu. Un atsaucos tam.

 

Un vēl esmu ievērojusi: kad esmu harmonijā ar sevi, mana līdzība ar portretu kļūst izteiktāka. Un visbiežāk to ievēro cilvēki, kuri emocionāli ir noskaņoti uz viena viļņa ar mani. 

 

 

Ņina Paškina, speciāli Happy Nation

Foto no autores personiskā arhīva