Uz augšu

Intars Busulis mīlestību mēra kilometros

Intars Busulis mīlestību mēra kilometros
Mūziķis Intars Busulis reizēm šķiet tāds dauzonīgs, nenopietns tips. Auskari ausīs, smīniņš sejā... Taču gan uz skatuves, gan dzīvē Intars ir arī sirsnīgs un pat romantiski noskaņots cilvēks.

Vai jums ir kāds sapnis?

Jā, ir gan. Tas ir kaut kas, kas varētu notikt pēc kādiem gadiem desmit. Es iedomājos tādu lielu, piesnigušu mežu un meža vidū – maza mājiņa. Ārā ir sals, bet mājiņā – silti, tās mazajā lodziņā spīd gaisma. Es gribētu Ziemassvētkus pavadīt meža vidū tādā mājiņā, kurai spīd mazs lodziņš. Un es eju un nesu eglīti uz to mājiņu, jo es tur dzīvoju.

Skan kā dziesma.

Tā arī ir. Tas ir tāds mans sapnītis. Un tā arī būs. Jā, es to zinu.

Vai esat romantisks?

Varbūt esmu. Piemēram, skaidrā laikā man patīk lūkoties zvaigznēs, rodas filozofiskas pārdomas. Tāpat patīk vērot kalnus, brīnīties par dabas pārākumu un par to, ka man ļauts to tagad vērot.

Kāda ir jūsu dzīves jēga?

Uzreiz iedomājos par bērniem: lai viņi būt labi cilvēki un lai es spētu viņus par tādiem uzaudzināt. Protams, lai viņi būtu laimīgi. Ceļš uz laimi ejams caur ērkšķiem – tas dzīves melnumiņš viņiem arī jāizbauda; lai viņi iet, krīt, bet arī prot piecelties un nezaudē uzticību cilvēkiem.

Tātad bērni jums ir galvenais dzīvē?

Jā, tā varētu teikt. Un arī tas, lai pēc manis kaut kas paliek.

Kad jūs esat laimīgs?

Kad visi man apkārt ir laimīgi, tad arī es esmu laimīgs. Kad visi smaida, es esmu laimīgs. Protams, dažreiz, arī apēdot saldējumu vai uzliekot mašīnai jaunus amortizatorus, es kaut uz īsu brīdi, bet tomēr esmu laimīgs.

Vai esat laimīgs, kad uzstājaties?

Tas jau ir vienīgais, ko es daru. Ir bijušas iespējas darīt kaut ko citu, bet, jāsaka godīgi, neesmu pamēģinājis. Ja neesmu aizgājis prom no šīs jomas, tas nozīmē, ka man patīk tas, ko daru, tas man sagādā baudu. Ja tu redzi, ka cilvēks ir apmierināts, atpūšas, klausās, ir aplausi, ovācijas, tad viss ir kārtībā. Pašreiz man liekas, ka tas tā ir.

Vai nebaidāties kļūt nepopulārs, nevajadzīgs?

Lai paliek kaut vai tikai daži klausītāji, kas gribēs mani dzirdēt, tas mani arī apmierina. Galvenais ir darīt tā, lai nepazūd balss. Nav jau tā, ka es balsi kaut kā īpaši taupītu. Nē, bet esmu, piemēram, atmetis smēķēšanu un par cigaretēm neiztērēto naudu īrēju telpas, kurās es trenējos, lai netraucētu ģimenei ar saviem vokālajiem vingrinājumiem.

Vai ģimene un mājas jums ir svarīgas?

Mājās es jūtos vislabāk. Esmu bijis ļoti skaistās vietās, dzīvojis pašā okeāna krastā, ēdienkartē – krabji un citas delikateses... Taču nekas tā nesilda manu sirdi kā mājās cepti kartupelīši. Pašlaik mēs dzīvojam Rīgā. Maniem bērniem mājas ir Rīga. Tomēr man un manai sievai vēl lielākas mājas ir Talsi – bērnības dienu pilsēta, pilsēta, kur mēs iepazināmies, pilsēta, kur dzīvo mani un sievas vecāki. Talsi ir brīnišķīga vieta!

Par ko jūs mīl cilvēki?

Citi jau arī nemīl... Par ko mīl? Man nav ne jausmas. Es pats skaidri zinu, ka neesmu pati pilnība. Bet tas ir skaisti, forši, ka tevi mīl un tev ir iespēja atbildēt ar saviem darbiem, savu mūziku.

Par ko jūs mīl jūsu sieva Inga?

Nezinu. Mēs daudz par to nerunājam. To vairāk jūtam attieksmē vienam pret otru. Mīlam viens otru par to, ka es esmu, par to, ka viņa ir, ka esam iemācījušies sadzīvot, uzturēt pozitīvas attiecības. Mīlestību var izmērīt kilometros. Jo tālāk esmu prom no mājām, jo vairāk izjūtu ilgas pēc sievas, pēc ģimenes, ne jau pēc kaut kā cita. Tad es saprotu, ka viss ir kārtībā, ka ir vieta, kur es vēlos atgriezties un būt.

Kuri divi cilvēki ir visvairāk ietekmējuši jūsu dzīvi?

Pirmie nāk prātā māte un tēvs. Tad vēl Talsu mūzikas skolas pedagogs Jānis Osītis. Tie ir cilvēki, kas visvairāk ieguldījuši manā izaugsmē. Mani vecāki ir vienkārši cilvēki. Tēvs bija brigadieris, traktorists, tagad ir sētnieks Talsos. Mamma nodarbojas ar veikala lietām. Mēs esam pieci bērni, vecāku uzmanība tika mums visiem. Tas nebija viegli: mums visiem bija jādod izglītība, apģērbs, jāsvin dzimšanas dienas un Jaunais gads. Taču vecāki spēja nodrošināt, lai mēs varētu dzīvot un priecāties. Tas pozitīvisms ir no viņiem.

Kādas attiecības jums ir ar brāļiem un māsām?

Man ir divi jaunāki brāļi, un abas māsas ir vecākas par mani. Es esmu vidējais. Mēs esam ļoti draudzīgi, maināmies ar bērniem...

Vai tiešām maināties?

Nē, nu tas tādā nozīmē, ka mēs uzņemam pie sevis citu bērnus, bet viņi savukārt, kad vajag, pieskata manējos. Tā mēs izmantojam cits citu, izrādot mīlestību. Mums ir svarīgi, lai arī mūsu bērni var komunicēt savā starpā. Tiekamies jubilejās, kāzās, bērēs, vienkārši tāpat. Mums ir svarīgi sazvanīties. Viss notiek caur humoru, caur savstarpēju apcelšanos, arī ar tēvu un māti.

Un viņi neapvainojas?

Viņi paši mūs tādus izaudzināja. Tādā vidē mēs uzaugām. Viss, protams, ir pozitīvi un ir zināmas robežas.

Vai abus savus bērnus mīlat vienādi?

Citādi es nemaz nevaru. Lai gan viņi ir atšķirīgā vecumā – dēlam Lenijam ir desmit gadi, meitai Emīlijai – drīz būs seši, – es abiem veltu vienādu uzmanību, piemēram, tad, kad viņi iet gulēt, abiem tiek veltīts vienāds laiks. Viņi viens ar otru paši tiek galā. Reizēm plēšas, kā jau bērni... Dēls jau ir pieaudzis, viņu interesē popmūzika...

Vai gribat, lai dēls ietu jūsu pēdās?

Tas nav svarīgi. Mani vecāki nenodarbojās ar mūziku. Es gāju uz dažādiem pulciņiem: slēpošanas, šaušanas, tautas deju pulciņu, arī uz mākslas skolu un mūzikas skolu. Galu galā tas izvērtās par to ceļu, uz kura nonācu. Mēs darām to pašu: ļaujam izjust dažādus virzienus. Dēlam pašreiz svarīgākais ir sports, hokeja treniņi, tomēr tam nāk arī mūzikas skola klāt. Es negribu neko uzspiest, lai paši izvēlas. Lai gan, taisnību sakot, tā mūzikas skola tiek nedaudz uzspiesta, bet es gribu, lai dēls kaut ko var atrast tajā mūzikā, lai viņam ir no kā izvēlēties. Lenija draugs arī iet mūzikas skolā, hokejā ir divi zēni, kas spēlē čellu. Dēls redz, ka arī citi nodarbojas arī ar to, kas nav hokejs. Meita nākamgad ies skolā, tad arī kopā domāsim par pulciņiem.

Vēl viens neparasts jautājums. Ja jūs būtu Dievs, ko jūs mainītu cilvēces dzīvē?

Es nezinu... Pie visa jau mēs, cilvēki, paši esam vainīgi. Protams, man arī sāp, ka citur ir karš un nabadzība. Tas varētu nebūt. Bet vispār, kad es būšu Dievs, tad arī paskatīsimies. Man tomēr liekas, ka katram ir dots pašam veidot savu dzīvi.

Vai jūs esat dzīvespriecīgs?

Jā, nekas cits jau neatliek. Es īpaši neskumstu, jo nav jau par ko. Nekas slikts, par laimi, nenotiek, bet sīkumi nespēj sabojāt manu dzīvesprieku. Man patīk garšīgi paēst, dejot, izjust jaunas smaržas, patīk humors. Ja būtu Dievs, iedotu sev vairāk humora izjūtas. Man patīk labdabīgi joki, arī attiecībā pret sevi. Man patīk, ka citi smaida. Skumju cilvēku sabiedrībā man pašam kļūst skumji.

Par ko jūs varētu iztērēt daudz naudas, kam jums nav žēl naudas?

Vieglāk pateikt, par ko man ir žēl tērēt naudu: par apģērbu, par automašīnu, par visādām stulbām lietiņām... Nav žēl par ”vadiņiem”, par modernajām tehnoloģijām, mobilo ar gadžetiem. Man patīk, ka man ir tāda tehnika, kas nepievils, – sulu spiede, kafijas vārāmais, blenderis. Stulbi jau skan, bet man ir svarīgi, lai tas burkāns neiestrēgtu sulu spiedē un lai es varu iedzert svaigi spiestu burkānu sulu, kad man to gribas. Vēl, piemēram, reizi gadā man vajag mājās kaut ko nokrāsot, pirms tam noņemt krāsu ar speciālu fēnu un man ir svarīgi, lai man būtu tāds aparāts, kas nesaplīst.

Ko jūs gribētu pastāstīt par jūsu jauno albumu?

Tas ir pabeigts un saucas šādi (raksta) – ”Citāc”. Iznāk gan citāds, gan citāts. Mēs citējam iepriekšējo gadsimtu klasiķu skaņdarbus (polonēzi, Ave Mariju u.c.), bet darām to citādi. Tas, ko es mūzikas jomā pašreiz daru, ir komandas darbs, es nedaru to viens, bet mums pašiem šķiet, ka ir izdevies atrast to izjūtu, ka šis gads ir labāks par iepriekšējo.

Esat jaunā radošā posmā?

Jā, palieku vecāks un vairāk zinu un arī jūtu, ko es gribu. Gribu turpināt iesākto un vēl – atkal pievērsties trombonam, ko esmu nepamatoti pametis.

Paldies, ka piekritāt intervijai, uzticējāties mums!

Esmu palicis pie tā, ka cilvēkiem jāuzticas, neskatoties uz laikiem, kas pienākuši. Arī man ir bijuši gadījumi, kad cilvēki mani piemānījuši, tomēr es ticu cilvēkiem.

Vai jūsu pirmā reakcija ir visiem uzticēties?

Protams, es vērtēju satiktos cilvēkus, bet, ja nekas neliek man domāt citādi, tad – jā, es uzticos. Un es jūtu, ka arī man uzticas. Tas man ir svarīgi. Pie cilvēka jānāk ar atvērtu sirdi: lūdzu, ņemiet! Es esmu gatavs komunicēt, darboties līdzi. Es nāku ar atvērtu sirdi, es eju, meklēju, kaut ko mainu, tiekos ar cilvēkiem...

 

Gaļina Zaiceva, Zita Kviese, speciāli Happy Nation