Uz augšu

Edīte Igaune – gaišreģe, dziedniece un ekonomikas zinātņu doktore

Edīte Igaune – gaišreģe, dziedniece un ekonomikas zinātņu doktore
Uz pieņemšanu pie šīs apbrīnojamās sievietes cilvēki pierakstās vairākus mēnešus uz priekšu. Viņa strādā no agra rīta līdz vēlam vakaram – gan pieņem slimniekus, gan pasniedz ekonomiku.

Edīte dzīvo privātmājā netālu no Rīgas. Atbraucu pie viņas debešķīgi siltā un klusā pavasara rītā. Omulīgā mazītiņā viesistabā mēs pie kamīna dzērām svaigi vārītu aromātisku kafiju. Aiz loga vīteroja putni, uz galda dega vaska sveces. Pie manām kājām glaudās pelēksvītraina kaķene. Edīte kautrīgi man uzsmaidīja, pierunāja nobaudīt konfektes un stāstīja par sevi.   

 

Kā viss sākās

– Es vienmēr esmu dzīvojusi divās pasaulēs: redzamajā un parasta cilvēka acij neredzamajā. Kad man bija vienpadsmit gadu, nomira mana klasesbiedrene. Pēc dažām dienām pamanīju viņu skumji klīstam pa tumšo skolas gaiteni. Es nemaz nenobijos, man tikai gribējās saprast, kas viņai vajadzīgs Šeit, ja pēc visām manām sajūtām viņai vajadzēja atrasties Tur. Es viņu pasaucu. Skolotāja pajautāja, ar ko es runāju. Un es viņai visu izstāstīju – man likās, ka redzēt rēgu ir dabiski. Skolotāja uztvēra manu stāstījumu aizdomīgi un atstāstīja sarunas saturu manai mammai. Mamma pajautāja, vai es neesmu nobijusies, uzzināja, ka neesmu, un piebilda: „Dzīvē notiek apbrīnojamas lietas.” Mamma neuzskatīja mani par dīvainu. Viņa vienmēr man uzticējās un rēķinājās ar mani.     

Man patika kopā ar vecmāmiņu doties ilgākās pastaigās uz mežu vai lauku, vākt zālītes un gatavot no tām dažādas ārstnieciskās tējas. Varēju ieslēgt īpašo redzi un saskatīt cilvēkus krāsainu vai melnbaltu substanču veidā, kas mirdzēja un laistījās manā priekšā. Zināju, ka aiz labā pleca man sēž sargeņģelis, kurš atbild uz maniem jautājumiem, un bieži ar viņu sarunājos. Eņģeļa seju es neredzēju, taču manīju viņa apveidu, kas atgādināja mākoni tādā kā apmetnī ar kapuci, un skaidri saskatīju rokas – kad viņš man uz kaut ko norādīja.  

Es mācījos labi, un pamazām ikdienas rūpes pārņēma mani aizvien vairāk – draudzenes, draugi, mācības, institūts, mīlestība un laulība, ģimene, bērni, pasniedzējas darbs. Manas spējas mani nenomāca, tikai mazliet mulsināja. Un redzamā pasaule man kļuva par noteicošo, atrašanās tajā aizņēma teju visu manas dzīves laiku.

 

Man vēl nebija ne divdesmit gadu, kad kopā ar draudzenēm devos pazīlēt pie gaišreģes Lilijas Sējas no Zaļeniekiem. Viņa stāstīja meitenēm par nākotni – kura apprecēsies, kura aizbrauks, bet man pateica, ka es varu dziedināt. Taču toreiz viņas vārdi mani neieinteresēja. Nu, varu, un tad?

 

Atgriešanās

Pēc tam mani bērni izauga. Viņiem izveidojās savas ģimenes. Es uzrakstīju grāmatu par sociālo kapitālu, iestājos doktorantūrā un ķēros pie disertācijas. 2005. gadā devos pie astrologa – gribēju uzzināt, vai spēšu to pabeigt. Astrologs teica, ka ar disertāciju viss būs lieliski, un pavēstīja, ka man uzradīsies otrs, papildu darbs. „Aha,” es nospriedu, „droši vien ķeršos pie kāda ekonomikas projekta par Eiropas Savienības naudu.”  

Disertāciju es aizstāvēju sešdesmit viena gada vecumā. Kļuvu par asociēto profesori. Profesijā realizējos pilnībā. Ar mani noslēdza ilgtermiņa līgumu kā ar pasniedzēju. No dzīves aizgāja mans vistuvākais cilvēks. Es piedzīvoju zaudējuma smagumu. Un sapratu, ka mans uzdevums redzamajā pasaulē ir izpildīts. Mani aizvien vairāk saistīja neredzamā pasaule, es pārstāju no tās norobežoties, un tās iespaidi sāka plūst pār mani straumēm.

 

Pavasara sapnis

Es aizvien biežāk prātoju par to, ko vēl varu darīt cilvēku labā, savas valsts labā. Un reiz agrā pavasara rītā pamodos ar gatavu atbildi: „Man jānodarbojas ar dziedināšanu!” Kā ārstēt cilvēkus, es nezināju. Jā, es redzēju neredzamo, dzirdēju nedzirdamo, dzīvoju paralēlajās pasaulēs. Taču par ārstēšanu nebiju domājusi. Un tad man laimējās – es iepazinos ar Natāliju, dziednieci ar divdesmit gadus ilgu darba stāžu. Izstāstīju viņai visu, ko biju redzējusi. Natālija man paskaidroja, ka mana dāvana ir retums, un pateica priekšā, kā to izmantot dziedināšanai. 

 

Manas attiecības ar Dievu

Strādājot kopā ar Natāliju, kura atradās īpašā Dieva aizsardzībā, pārdzīvoju neparastas, satriecošas izjūtas. Es ieraudzīju Dievu.

Lūk, kā tas notika: nodarbības laikā dārzā es ievēroju, ka debesīs pie apvāršņa parādās zeltaina migla, kas mirdzēja un izstaroja siltumu – nevis fizisku, bet garīgu. Un sajutu no turienes nākošo pilnīgo pieņemšanu un absolūtu, neticamu mīlestību. Es sapratu ar prātu un sajutu ar sirdi, ka tā nav dabas parādība, bet gan personība. Mutuļojošie zelta mākoņi kļuva aizvien spilgtāki. Gaisma nežilbināja, bet, gluži otrādi, sildīja un glāstīja. No turienes nāca neaprakstāmi spēcīgs enerģijas vilnis, kas pieskārās man ar saviem spārniem un atbalstīja mani. Es sajutu, ka mani redz, par mani zina un rūpējas, un tas mani darīja neticami laimīgu. Pasaulē nav tādu vārdu, lai aprakstītu manas izjūtas un manu prieku, varu pateikt tikai to, ka kopš šī brīža jūtos pastāvīgi iemīlējusies dzīvē, cilvēkos, katrā lapiņā, katrā lietuslāsē.

Es zinu, ka tas bija Dievs. Un labprāt dalos savos pārdzīvojumos: domāju, ka ieraudzīt ko līdzīgu var ikviens cilvēks, vajag tikai ļoti, ļoti vēlēties.

 

Kā es strādāju

Ar īpašu redzi es saskatu cilvēka astrālo ķermeni, kas mazliet atgādina sonogrāfijas attēlu, tikai ļoti krāsainu. Un man nepavisam nevajag, lai pacients atrastos līdzās. Bieži vien pietiek ar fotogrāfiju. Mainīt otra enerģētiku es varu ar gribasspēku, koncentrējoties, un man palīdz rokas, bet kā tas notiek, izskaidrot neņemos.

Es vienmēr lūdzu atļauju Augstākajiem spēkiem – vai drīkstu ķerties pie ārstēšanas. Tiešā veidā tie man neaizliedz, bet dažkārt pavēsta, ka šī cilvēka dzīve uz Zemes jau ir beigusies un noturēt viņu nevar. Tas nenozīmē, ka viņam nevar palīdzēt. Tikai palīdzība kļūst citāda. Pirms pusgada man zvanīja sieviete, kuras māte, sieviete cienījamā vecumā, cieta no ļaundabīga audzēja. Es palūkojos uz viņas fotogrāfiju, vērsos pie sava sargeņģeļa un saņēmu atbildi, ka sievietes mātei ir jāatstāj šī pasaule. Visus spēkus veltīju tam, lai mana paciente nemocītos sāpēs, skumjās un izmisumā. Man tas izdevās, un vecā sieviete aizgāja no dzīves mierīga un apskaidrota, bez liekām ciešanām. 

Dažkārt manam eņģelim pievienojas arī citi gaiši gari, un tie visi pasaka man priekšā, kāds rituāls jāizpilda, lai cilvēks izveseļotos, atlabtu no depresijas, atbrīvotos no alkoholisma vai azartspēļu atkarības. Es uzskatu sevi tikai par kanālu jeb pavadoni Dieva dziedinošajai enerģijai. Tur nav manu personisko nopelnu.          

 

Pēc balss telefona klausulē vienmēr lieliski var sadzirdēt cilvēka enerģētiku. Dažkārt kāds pavēsta, ka viņam ir piecdesmit divi gadi, bet es jūtu, ka pēc iekšējās enerģijas viņam ir krietni pāri astoņdesmit. Es uzreiz prasu: „Vai daudz dzer?” Alkohols atņem cilvēkam neiedomājami daudz enerģijas, burtiski iztukšo viņu. Citreiz gadās, ka cilvēkam ir septiņdesmit, bet pēc enerģijas – trīsdesmit. Tas, protams, nenozīmē, ka cilvēks nodzīvos vēl četrdesmit gadu! Taču dzīvot viņš var spilgti, jautri, baudot ikvienu mirkli, cīnoties ar slimībām un uzvarot tās. 

Es un viesi no viņpasaules

Reiz četrdesmitgadīga sieviete, kura nesen bija zaudējusi vīru, pasūdzējās man, ka viņas mājā pastāvīgi izslēdzas dators, lūst visas elektroierīces. Es ierodos un redzu: nelaiķa vīra dvēsele tādā veidā cenšas atgādināt sievai par viņam reiz doto un neizpildīto solījumu. Konsultējos ar saviem „šefiem no augšas” – vai man tiek ļauts izsaukt mirušo un aprunāties ar viņu? Un kādu rituālu veikt, lai viņu nomierinātu? Saņēmu mājienu. Aprunājos ar dvēseli. Pavēstīju sievai lūgumu, kuru viņa ļoti labprāt izpildīja. Veicu rituālu, lai dvēsele aizietu mierā. Dvēsele man pateicās un pameta šo pasauli.

Mirušo dvēseles redz mani kā gaismu, bet es viņus redzu kā miglainas substances. Ir grūti vārdos aprakstīt atšķirību, taču viņi ļoti atšķiras no eņģeļiem, lai arī ir tikpat viegli un gaisīgi. Bieži viņi apciemo tās vietas, kuras mīlējuši dzīves laikā, un sargā savus tuviniekus.

Dvēseles paralēlajā pasaulē ir laimīgas un vienmēr ar prieku gatavas mums palīdzēt. Vēl vairāk, tās mums tik bieži palīdz, ka jūs nespējat ne iztēloties! Ne velti ķīnieši uzskata senču atdusas vietas par svētām un tic, ka tās nes veiksmi. 

 

Mani studenti

Es pasniedzu Ekonomikas un kultūras augstskolā „sausus” priekšmetus, kas ir tāli no jebkāds ezotērikas, – finanses un grāmatvedības uzskaiti. Un manas spējas ļauj man nodot zināšanas studentiem īpaši viegli. Manas lekcijas neviens nebasto: neapgalvošu, ka tās būtu ārkārtīgi interesantas, taču tie, kas tās apmeklē, lieliski iegaumē visu teikto. 

Domāju, ka daudzi studenti zina par manu dziednieces darbu, taču es nejaucu šīs lietas un augstskolā nodarbojos tikai ar pasniegšanu.

Mēs varam mainīt visu. Vajag tikai gribēt

Ja cilvēks var ieprogrammēt sevi uz slimību, tas nozīmē, ka tieši tāpat viņš var sevi ieprogrammēt uz atveseļošanos. Mans uzdevums ir viņam šajā ziņā palīdzēt. Pārprogrammēt. Dot enerģiju un spēku pārmaiņām.

Mainīt var visu – galvenais, lai būtu vēlēšanās, bet iespējas tad atradīsies. Pie manis vērsās sieviete, kas cieta no galvassāpēm un briesmīgas depresijas. Izrādījās, ka viņi ar vīru paņēmuši kredītu mājai, taču netiek galā ar izmaksām, jo abiem samazināta alga. Es atjaunoju pacientes enerģiju. Sāpes pazuda. Skumjas atlaidās. Taču es zināju, ka ciešanas atgriezīsies, jo sieviete bija iestrēgusi pagātnē. Un ieteicu viņai māju pārdot, kamēr viņi vēl var to izdarīt, un īrēt mitekli. Sieviete iebilda: „Pašu māja ir visas mūsu dzīves sapnis!” Taču viņa nebija ņēmusi vērā, ka dzīve mainās un sapņi tāpat. Un, ja visa dzīves laime ir koncentrējusies mājā, tad tā ir stipri nožēlojama. Un tomēr pēc pusgada viņi pārdeva māju un noīrēja dzīvokli. Sievietei pazuda skumjas un depresija, viņi ar vīru sāka vairāk atpūsties un vairāk pelnīt. Tagad viņi meklē sev dzīvokli, lai nopirktu tādu, kas viņiem ir pa kabatai.

Kvantu dziedināšana

Kad es tikko sāku dziedināt, nezināju, kā to daru. Tagad esmu izlasījusi daudzas grāmatas un nonākusi pie secinājuma, ka dziedinu kvantu līmenī. Kvants ir sīka enerģijas daļiņa, kura caurvij visu, kas eksistē pasaulē: ķermeņus, priekšmetus un pat starpzvaigžņu telpu. Kvanti pārnēsā ne tikai enerģiju, bet arī informāciju. Un, iedarbojoties uz tiem, var mainīt priekšmetu un dzīvu būtņu enerģētiku. Mainīt dzīvas būtnes enerģiju nav grūti: viss dzīvais pēc savas būtības tiecas pēc izmaiņām, pēc savas iekšējās harmonijas atjaunošanas, dziedināšanas, tas tikai jāievirza vajadzīgajā gultnē ar savu enerģiju un saviem informatīvajiem vēstījumiem. 

 

Rituāli mūsu dzīvē

Man šajā ziņā palīdz rituāli. Katram cilvēkam un pat katrai situācijai ir savs rituāls – tie man atklājas, kontaktējoties ar eņģeļiem.

Jūs arī varat radīt savus rituālus – kaut vai atkārtojot darbības, kas jums sagādā prieku. Visvienkāršākais: iedzeriet rīta kafiju no iemīļotās krūzītes ar visgaršīgāko konfekti – un jums uzreiz kļūs vieglāk dzīvot! Rīta rituāli ir ļoti svarīgi, jo uzlādē mūs ar možumu visai dienai.

 

P. S. Es pabeidzu rakstu. Pieliku punktu. Nolēmu nosūtīt Edītei tekstu saskaņošanai un atklāju, ka nevaru atrast viņas elektroniskā pasta adresi. Pēc desmit drudžainu meklējumu minūtēm atskanēja Edītes zvans. „Man likās, ka jūs mani izsaucat!” viņa piesardzīgi sacīja. Nodiktēja man savu e-pasta adresi. Un pavēstīja, ka viņai tādas sakritības esot ierastas. Izrādās, viņa nekad neatslēdz savu telefonu. Pat naktī ne. Un gadās, ka kāds no pacientiem domās viņu sauc, bet neuzdrošinās piezvanīt. Un tad viņa atsaucas uz saucienu un zvana pati.     

 

Happy Nation jautājumi

Jūsu mīļākā filma?

– „Ilgais ceļš kāpās”. Filma man ir ļoti tuva pēc pārdzīvojumiem, noskaņas, līdzības starp manu tuvinieku un tās varoņu likteņiem.

– Jūsu mīļākā grāmata?

– Bībele – nevaru teikt, ka mīļākā, bet pati svarīgākā. Man ir divas Bībeles – 1905. un 1879. gada izdevums. Katrai ir sava aura. Nemaz neatceros, kā tās pie manis nonāca – man šķiet, tās bijušas kopā ar mani vienmēr. Kad es nezinu, ko darīt, un man ir vajadzīgas jaunas idejas, es atveru Bībeli, lasu pirmo pagadījušos rindkopu, un tās saturs uzvedina mani uz uzdevuma atrisinājumu.

Ar interesi lasu Čopras ezotēriskos darbus – man šķiet, ka mēs ar viņu esam ļoti tuvi.

– Kam jūs varētu iztērēt jebkādu naudu?

– Mazbērniem un ceļojumiem. Man gribētos aizbraukt uz Indiju, Ķīnu un Austrāliju.

– Kad jūs jūtaties laimīga?

– Esmu laimīga katru dienu. Es mostos ar smaidu, ar smaidu eju uz darbu. Īpaša laime ir tad, kad man izdodas izdziedināt cilvēku.

– Kas jums dod spēkus?

– Daba. Es dzīvoju savā mājā, skatos, kā zem loga zied rozes, strādāju dārzā. Mani priecē un iedvesmo koki, lauki, pastaigas gar jūru. Es nekad nemeklēju spēku pūlī. Zinu, ka dažiem vietas, kur pulcējas daudz cilvēku, dod enerģiju, man tās enerģiju atņem. Dzīve nebūt nav tik grūta, kādu cilvēki to padara. Viņiem patīk runāt par slimībām un slikto valdību. Un reti kurš sev uzdod jautājumu: „Ko es varētu darīt, lai izlabotu slikto, nevis gremdētos tajā?” Žēl, ka tā, jo tieši atbildē uz šo jautājumu ir ietverta mūsu laime.

 

Gaļina Zaiceva, speciāli Happy Nation

Foto: Māris Morkāns