Uz augšu
06.01.2014

"Dzīves nams tiek celts laimei"

"Dzīves nams tiek celts laimei"
"Panākumi nav laimes atslēga, bet laime ir panākumu atslēga. Ja jūs mīlat to, ko darāt, – arī tad jūs būsiet laimīgi." (Alberts Šveicers)

Pēc gada, ar svaigu skatu pārlūkojis savu rakstu par Dzīves namu, es sapratu, ka dažām detaļām ir nepieciešams papildu skaidrojums. Nama "ekspluatācijas rokasgrāmatā" no septiņiem elementiem īpaši jāizceļ trīs galvenie šādā prioritārā secībā.

 1. Vēlme

2. Ticība.

3. Mīlestība

 Vēlme – kā dzirkstele dvēselē

 Vēlme ir pirmais, kam jārodas (nodoms, kas pastiprināts ar gribu). Tā ir doma, kas materializējas, tomēr nav saistīta ar materiāliem labumiem. Pozitīva vēlme dzīvot, radīt, kaut ko sasniegt. Ļaujot vēlmei iztēlot iespējamo dzīves notikumu, mēs piesaistām tam nepieciešamos priekšnoteikumus un enerģiju, tāpēc vēlmes mūsu dzīvē ir ļoti svarīgs instruments. Lūdziet – un jums taps dots. Patiesi vēloties, tomēr vienlaikus pārmēru nepieķerieties savai vēlmei. Ļaujiet notikumiem iet savu gaitu – kā būs, tā būs.

Vēlmes ir attīstības dzinējspēks. Turklāt laime nerodas tāpēc, ka tu vēlies kaut ko iegūt, bet gan tāpēc, ka tev ar iegūto pietiek. Es to saprotu tā, ka visu, kas man šodien ir dots, ir jāpieņem ar prieku. Nav pareizi domāt, ka kaut kā ir par maz, – varbūt ir vērts pārbaudīt, vai nav uzkrājies kas lieks, nodot to mazturīgajiem un trūkumcietējiem.

Pastāvīga un līdzsvarota ķermeņa, gara, prāta un dzīves misijas pilnveidošana un vienlaikus harmoniska mijiedarbība ar apkārtējo pasauli, – tie ir svarīgākie uzdevumi, kurus īstenot mēs esam nākuši šajā pasaulē. Mūsdienīgajā un ļoti dinamiskajā vidē iekšēju līdzsvaru var sasniegt ar gribu, disciplīnu un plānošanu. Piemēram, sadalīt diennakti līdzīgās daļās – kalpošanai apkārtējai pasaulei (vai dzīves misijai), kalpošanai sev un miegam. Vēlos uzsvērt: kalpošanai sev, ķermeņa, gara un prāta stiprināšanai vajag veltīt ne mazāk laika kā darbam. Vai atcerieties evaņģēlija bausli "Mīli savu tuvāko kā sevi pašu" (Mt.22:39)? Ja atstumjam otrajā plānā "sevi pašu", var izsīkt iekšējais avots, kurā smelties spēkus gan darbam sabiedrības labā, gan sevis pilnveidošanai. Attīstot sevi kā īstu cilvēku, katrs veiktais solis dod pozitīvu ieguvumu gan garam, gan miesai. Materiālā ziņā pilnveidoties nav iespējams – tās ir sacīkstes bez finiša.

Ticība pārvērš vēlmi īstenībā

Ticības attīstība ir iespējama, augot cilvēka garīgumam, kas, savukārt, nav iespējams bez viņa tikumiskā pamata veidošanas.

Tiem cilvēkiem, kuri netic Dievam vai tic kam citam, es piedāvāju nevis aizstāt savus uzskatus, bet paplašināt savu pasaules redzējumu un turklāt pamēģināt pieļaut domu par Viņa klātbūtni dzīvē. Vajag tikai pieņemt, ka Visaugstākais atrodas nevis kaut kur debesu augstumos. bet visapkārt un arī tevī pašā, katrā tava organisma šūnā: "Dieva valstība ir jūsu vidū" (Lūk., 17:21). Kad tu sadzīvo ar šo pieņēmumu, kļūst viegli. Sāc saprast, ka notiekošie brīnumi, laimīgās sagadīšanās, tā sauktie veiksmes brīži rodas tādēļ, ka tu un Visaugstākais esat vienoti un viņš palīdz tev katrā solī. Uzsveru – palīdz, nevis dara tavā vietā. Tev pašam ir jāsper soļi, un tu saņemsi palīdzību. Un no tā ticība stiprinās, tu jūti pamatu zem kājām un atbalstu.

Dievs ir prieka un laimes izpausme, un man kā viņa sastāvdaļai ir pienākums priecāties un būt laimīgam. Tāpēc pārbaudījumi, kas rodas dzīves ceļā, nebūt nav "no augšas" uzsūtītas mocības – tā ir pieredze, kas mūs attīsta un padara viedākus. Ja Dievs ir manī, tad, apgalvojot, ka esmu nācis šajā pasaulē mocīties vai ciest, es pieļauju, ka Dievs mokās kopā ar mani – tādejādi apšaubot Dieva providenci.

Priecājieties par savu veikumu

"Tā es redzēju, ka nekas cilvēkam nav labāks, kā kad viņš priecājas, būdams iesaistīts savas darbības rosmē; tā jau arī ir viņa daļa, un kas gan viņam piešķirs iespēju iegūt ieskatu par to, kas būs pēc viņa?" (Sal. māc., 3:22)

Centieties iemīlēt to, ko darāt! Ja tās ir attiecības ar cilvēku – mīliet viņu, ja tas ir darbs – mīliet darbu. Prāts tic, bet sirds mīl. Tad viss process attīstās atbilstoši iecerēm. Bieži saka: mammas ēdiens ir visgaršīgākais, jo tas ir gatavots ar mīlestību.

Tas skan it kā pavisam vienkārši: iemācīsimies mīlēt. Bet kā to darīt? Dzīve man pateica priekšā, ka vispirms ir jāatver sirds. To var izdarīt, kalpojot cilvēkiem. Darot citam cilvēkam to, ko vēlētos, lai viņš darītu tev. Pievērs uzmanību efektam. Cilvēks uzplaukst, viņā parādās prieka un laimes enerģija, un tā tiek pārnesta uz tevi. Vienkāršs labs darbs tiek gandarīts ar milzīgu prieka un pozitīvas enerģijas plūsmu.

Bībelē teikts: kalpojiet cilvēkiem. Varat doties par brīvprātīgajiem uz bērnu namiem, pansionātiem, turklāt ne tikai aizvedot kasti ar dāvanām vai naudu, bet arī kaut ko reāli izdarot ar savām rokām, no visas sirds. Var piedalīties arī kādos citos darbos – stādīt kokus, tīrīt piedrazotos mežus. Tā ir iespējams atvērt savu sirdi, un to darīt ir iespējams katru dienu, kaut vai veicot sīkus darbiņus ikdienā.

Nereti gadās, ka cilvēki ir vairāk gatavi palīdzēt svešiniekiem, nevis saviem tuviniekiem. Es vēlos atgādināt, ka tieši tuvinieki ir mūsu dzīves galvenie skolotāji.

Tāpēc, ja es attīstu sevī vēlmi, ticību, mīlestību, es sāku veidot sevī Cilvēku visās savās izpausmēs. Daudzās filosofijās es atradu šo trīsvienību, un, kad tā ir ienākusi cilvēka dzīvē, viņā rodas laimes izjūta. Turklāt tā tevī pamostas jau pašā attīstības procesā. Izmantojot šo triādi jebkurā savā darbībā – atpūtā, darbā, kaut vai grāvju rakšanā! – un darot to neatlaidīgi, tu vienkārši nevari būt nelaimīgs.

Kā es apjautu cilvēka un Visaugstākā vienotību? Kad sāc par to domāt, tavā redzeslokā parādās avīzes, ļaudis, grāmatas – turklāt tieši tajā brīdī, kad tu esi gatavs lasīt, uzklausīt un izprast. Doma tevi caururbj kā gaismas stars stikla prizmu. Tā notika, man iepazīstot menedžmenta guru Ichaku Adizesu, ar kura izteiktajiem spriedumiem dažas manas domas pavisam burtiskā nozīmē sakrita vārds vārdā! Līdz brīdim, kad es izlasīju viņa rakstu par biznesa garīgo saturu, es varēju sevi uzskatīt par diezgan dīvainu cilvēku, kurš prātuļo par Dzīves nama celtniecību. Taču iepazinies ar Adizesu personiski, es pārliecinājos, ka ir arī citi "dīvaiņi", kas runā par to pašu. Acīmredzot ir pienācis laiks, kad par to vajag runāt nekautrējoties. Ja tevī ir radusies atklāsme – dalies tajā ar cilvēkiem! Un tad varēsi izvērtēt radušos domu, dialogā aplūkot to no dažādiem aspektiem.

Ir jātic sev, jābūt sev pašam un nedaudz labākam, cenšoties katru dienu attīstīties, pilnveidot savu cilvēcisko modeli, dāvāt ļaudīm to, ko sagaidi no viņiem, nodzīvot katru dzīves mirkli laimē, nevēršoties atpakaļ pagātnē un neielūkojoties nākotnē. "Laime ir tad, kad jūs domājat, runājat un rīkojaties, esot harmonijā," teica Mahatma Gandijs. Cilvēka smadzenes darbojas kā analītisks dators: redzot kaut ko notiekam, tas sūta pieprasījumu uz savu agrāko failu krātuvi un sāk tos salīdzināt ar šobrīd vēroto. Bet pēc tam ekstrapolē iegūto rezultātu uz nākotni un pieņem lēmumu, kā rīkoties. Tas nav pareizi. Šodienas notikums notiek šodien, un ne vienmēr ir noderīgi to vērtēt, balstoties pagātnes pieredzē. Mūsdienu pasaulē strauji mainās priekšnoteikumi, tāpēc arī šodienas apstākļi absolūti nav līdzīgi tiem, kas radās vakar. Atbildi, kā rīkoties, ir jāvaicā sirdij, nevis smadzenēm.

Lai pamanītu dzīves sūtītos signālus, ir jābūt vērīgam. Citādi ir grūti vaicāt savai sirdij un sajust atbildes. Ja skaties uz notikumiem virspusēji, tad arī sirds nezina, ko tev atbildēt. Kad apzinies to, ka Dievs ir ar tevi un tavā sirdī un ir iespējams saņemt skaidru atbildi, kļūst daudz vieglāk dzīvot, izbaudot mirkļa prieku un laimi.

Uzskatu, ka garīgajā attīstībā ir ļoti svarīgi aiziet no vērtējošiem spriedumiem un aizstāt tos ar pateicību. Pamēģiniet vairākas reizes to izdarīt, un jūs sajutīsiet atvieglojumu! Ja jūsu redzeslokā parādās kāda persona, kas rada diskomfortu, pateicieties Visaugstākajam par to, ka viņš dod jums iespēju pārvarēt kaut kādas savas problēmas vai aizspriedumus, sūtot skolotāju, kas izsauc aizkaitinājumu vai ziņkāri. Noteikti tiek rekomendēts ignorēt sadzīves drāmas, pārstāt strīdēties ar dzīvi, tā vietā pieņemt visu notiekošo kā debesu vēstījumu un likt to lietā, kā arī būt līdzcietīgam gan pret sevi, gan pret apkārtējiem.

Pārtrauciet vērtēt un nosodīt cilvēkus un situācijas – esiet tiem pateicīgi: tas ir jūsu spogulis, jūsu gūtā mācība! Apzinieties, ka ikviens cilvēks ir pilnīgs, pat ja viņa ārējo veidolu vai prātu ir izkropļojis liktenis. "Vai nu tev var būt taisnība, vai arī tu vari būt laimīgs," vēsta sen gudrība.

Pārliecināt cilvēku mainīties, palīdzēt viņam izaugt, piemēram, kļūt garīgi bagātākam, ir iespējams tikai ar paša piemēru. Ir zināms, ka bērns uztver informāciju tikai ar kopēšanas metodi. Esmu analizējis dažādas filosofijas mācības, kas veltītas bērnu audzināšanai, un vēlos teikt, ka vispirms viņus vajag audzināt būt par īstiem cilvēkiem. Tam ir nepieciešama vecāku – īstu cilvēku – klātbūtne. Cita vecāku funkcija ir pamanīt bērna dotības un dot iespēju viņam tās attīstīt. Visā pārējā bērnam nevajag traucēt, dodot viņam maksimālu patstāvību, jo viņš šajā dzīvē ir ienācis, iespējams, ar pavisam citu misiju – ne to, kas bija lemta viņa vecākiem.

Saka, ka Pastarā tiesa jau notiek – katram no mums, on line. Mana versija – ja cilvēce gada, piecu gadu vai desmit gadu laikā būtiski nemainīs savu pašapziņu un attieksmi pret dzīvi, var notikt fiziska katastrofa. Jo "tvaiks", kas ir sakrājies, laužas brīvībā. Pēc tā, ko mēs gadsimtiem ilgi esam nodarījuši Zemei, kā esam saspīlējuši cilvēciskās attiecības, visai šai spriedzei reiz ir jāizlādējas. Ja ne 2012. gadā, tad 2020. vai 2030. gadā. Tas nenotiks, ja mēs paši mainīsimies. Un es redzu, ka mēs un pasaule mums apkārt jau sāk mainīties. Diskutējot par šīm tēmām, pārdomājot pirmos soļus, mēs jau panākam pozitīvas pārmaiņas. Ja katrs no mums, katra ģimene, katrs uzņēmums, katra valsts centīsies izmainīt "namu būves principus", mums tik tiešām nebūs jāuztraucas par Pastaro tiesu. Būs jārūpējas tikai par vienu: kur glabāt laimi, kas mūs visus pārpildīs. Laime, kuras dēļ mēs dzīvojam savu dzīvi... Vai dzīves.

Uzsmaidiet savam atspulgam spogulī, uzsmaidiet pasaulei sev apkārt – jo prieks sākas ar smaidu!

Rakstu "Lai atrastu sevi, nav jādodas uz Tibetu!" lasi šeit