Uz augšu

Ainas Poišas dzīves principi

Ainas Poišas dzīves principi
Enerģiskā un vienmēr smaidīgā Aina Poiša var šķist pārāk vieglprātīga un bezrūpīga. Viņa stāsta, ka apbrīnojami daudzi cilvēki tieši tā arī domā: ja kāds ir dzīvespriecīgs un jautrs, tātad nav saskāries ar problēmām un viņam ir viegla dzīve.

Pazīstamā ģimenes psihoterapeite un televīzijas raidījumu vadītāja Aina Poiša nebūt nav dzīves lutināta. Arī viņas dzīvē ir bijuši smagi un pat traģiski notikumi, taču viņa pratusi nosargāt savu pozitīvo enerģiju, jo, kā pati apgalvo, par to ir jārūpējas, tas ir ikdienas darbs ar sevi.

Tāpēc mēs lūdzām Ainu Poišu pabeigt mūsu iesāktos teikumus, īsi formulējot savas dzīves principus.

Laime man nozīmē pamanīt, ka tā guļ pie manām kājām, būt drosmīgai un nepaiet tai garām.

Mīlestība man nozīmē kopīgu dzīves izjūtu, kad attiecībās nav tādu šķēršļu kā vienaldzība, pieradums un pašapmierinātība.

Svarīgākais cilvēks manā dzīvē ir mans iekšējais ”es”, kas atbild par manu labsajūtu. Tas varbūt izklausās nepareizi... Jaunībā mēs parasti ļoti koncentrējamies uz citiem, bet ar laiku saprotam, ka citiem mēs visvairāk varam dot tad, kad esam saskaņā paši ar sevi.

Trīs galvenās vērtības manā dzīvē ir pati dzīve un māksla to dzīvot, tuvi cilvēki un attiecības ar tiem, kā arī fiziskā, garīgā un emocionālā veselība.

Par visu, kas man dzīvē ir dots, es esmu pateicīga šai iespējai – būt, šim lielajam notikumam – dzīvības tapšanai. Tā nav oriģināla atbilde, bet tā ir. Tāpat esmu pateicīga par dzīvē satiktajiem cilvēkiem. Es viņus varētu nosaukt par tādiem kā ”mezglu cilvēkiem”, cilvēkiem, kam bijusi svarīga loma manā dzīvē. Man ir laimējies satikt daudzus tādus cilvēkus.

Mums visiem agri vai vēlu nākas pieņemt dzīves nepilnības un nāves klātbūtni. Tas ir neizbēgami.

Savas dzīves lielāko mācību es guvu no sāpīgas pieredzes un ilūziju zaudēšanas. Un tas saistīts gan ar manu personisko, gan arī profesionālo dzīvi. Pēc tam es izdarīju šādus secinājumus: ir jāiemācās pieņemt dzīve. Vienkārši jāpasaka sev, ka ir tā, kā ir, un nekad nevar zināt, kā būs tālāk. Kad esi atmetis kategoriskumu, esi spiests iemācīties paļāvību.

Pārvarēt grūtības man palīdz spēja mobilizēties un darboties. Jāsaņemas un jāsāk darīt, jo galvenais ir sākt. Arī man reizēm negribas kaut ko darīt vai pārņem nedrošība uzsākot ko jaunu, tad es saņemos, eju un pārkāpju tam šķērslim pāri. Reizēm mana bērnišķīgā puse sāk šaubīties, vai es varēšu paveikt kārtējo uzdevumu. Tad es atrodu sevī to pieaugušo, kas pārvar bērnišķīgo nedrošību.

Mani iedvesmo gudri, skaisti, radoši cilvēki, Jaunais Rīgas Teātris, patīkamas, interesantas sarunas un iespēja tikt ārā no pilsētas.

Pats svarīgākais man ir noturēt sevī pārliecības spēku un neļauties bezpalīdzības sajūtai; saglabāt iekšēju stabilitāti, nebūt viegli ietekmējamai, palikt uzticīgai sev. Tas nenozīmē nebūt elastīgai, nebūt ne, taču tāda stabila mugurkaula sajūta ir nepieciešama. To varētu salīdzināt ar boju jūrā: tā šūpojas viļņos, taču enkurs to notur uz vietas.

Es nevarētu dzīvot bez siltām un patiesām attiecībām, jūras un saules.

Mana viskaitīgākā īpašība ir... Te jau varētu aizrauties, stāstot... bet viena... Piemēram, šad tad mēdzu pārāk iedziļināties detaļās un ieciklēties uz tām. Tautā to sauc par urbināšanu. Un šad tad tā ir arī pārlieku liela pieķeršanās kādam vai kaut kam.

Es varētu iztērēt jebkuru naudu par ... Es nemaz nevarētu. Es pat iedomāties nevaru sevi tērējam kaut kādu milzīgu naudu. Man patīk pašai nopelnīt naudu un tad to tērēt. Un arī tas man nav nācis viegli. Apdomīgums neļauj tā vienkārši tērēties. Tad es mēģinu iedvesmoties un nolikt malā to prātīgumu: ja reiz esmu to naudu nopelnījusi, tad arī atļaujos to tērēt vienkārši priekam.

Mana mīļākā grāmata/filma/mūzika ir ...Šis ir tāds neatbildams jautājums. Tas, kādu mūziku es klausos, ir atkarīgs no noskaņojuma. Līdzīgi ir arī ar filmām. Bet ar grāmatām ir pavisam interesanti. Ar grāmatu tu satiecies, kādu laiku ar to dzīvojies un liekas, ka šī būs tā īpašā, kuru pārlasīšu atkal un atkal. Bet tad tās vietā nāk kāda cita un tad –vēl cita... Ir tik daudz iespēju, tik daudz vēl neizlasītu grāmatu.

Es ļoti gribētu uzzināt atbildi uz jautājumu: „Kāpēc viss ir tā, kā tas ir?” Ja varētu pie manis ienākt kāds gudrais un pateikt: ” Tā ir tāpēc, ka...”

Es esmu pārliecināta, ka katram cilvēkam ir paredzēts kāds uzdevums dzīvē, kāda melodija, kas jānospēlē, bet to nav viegli atrast. Tāpēc cilvēki meklē savas dzīves piepildījumu, bet kāds jau ir parūpējies, lai katram tāds būtu.

Dievs man nozīmē noslēpumu, kuru ir vērts minēt.

Kad es aizdomājos par nāvi, man kļūst auksti.

Es rodu prieku katru dienu, jo sevi tam disciplinēju. Es ļoti cenšos sargāt savu pozitīvo enerģiju. Esmu pārsteigta, cik daudziem cilvēkiem liekas: ja kāds ir dzīvespriecīgs un enerģisks, tātad viņam nav nekādu problēmu. Arī par mani ir tāds viedoklis. Bet tā nav. Tas ir mans darbs ar sevi, manu pūļu rezultāts. No rīta es noskaņojos priekam, savelku to prieka bilanci vēlmju izteiksmē – un dienā tas man nāk priekšā. Vakarā secinu, ka tas prieks ir bijis, atceros, kāds tas bija. Es cenšos arī pati izmantot tos padomus, kurus dodu saviem klientiem. Viens piemērs – par vecu gleznu. Iedomājies, ka redzi vecu, neizteiksmīgu gleznu, un tā neraisa tevī nekādas emocijas. Tad tāpat domās nomaini gleznai rāmi, uzliec jaunu, un tā ”atdzīvosies, iemirdzēsies”. Prieks – tas ir nemitīgs darbs ar sevi. Un ir taču vērts pūlēties un sevi uz to noskaņot!

 

Aina Poiša, speciāli Happy Nation