Uz augšu

„Problēmas ir radītas tāpēc, lai tās risinātu.” Profesora Valda Pīrāga dzīves principi

„Problēmas ir radītas tāpēc, lai tās risinātu.” Profesora Valda Pīrāga dzīves principi
„Daudzi baidās no pārmaiņām. Taču pārmaiņas ne vienmēr nozīmē kaut ko sliktāku. Pat haosa periodiem, kas parasti seko pārmaiņām, ir likumsakarīga vieta mūsu dzīvē. Pārmaiņas ir sākums kaut kam jaunam, neparastam, citādam, tās virza mūs uz priekšu.”

Tā uzskata Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Internās medicīnas klīnikas un Endokrinoloģijas centra vadītājs, Latvijas Universitātes Medicīnas katedras vadītājs profesors Valdis Pīrāgs.

Pie mums daudzi cilvēki dzīvo „sliktas rītdienas gaidās”. Ko tas nozīmē? Pieņemsim, šodien jums ir labi. Taču jūs domājat, ka rīt viss varētu būt slikti, jūs gaidāt nepatikšanas nākotnē, nervozējat, un rezultātā jums kļūst slikti jau šodien, bet rīt būs vēl sliktāk. Nepatikšanas tiešām atgadās. Neviens nezina, kāda būs rītdiena. Un tas nozīmē tikai vienu: ja šodien viss ir kārtībā, – tas ir brīnišķīgi, un jācenšas tvert mirkli un baudīt tagadni, iekams nav iestājusies rītdiena, jo neviens nezina, ko tā nesīs.

Problēmas ir radītas tāpēc, lai tās risinātu. Katra problēma ir izaicinājums. To var pieņemt, un uz to ir jāatbild. Pirms sešiem gadiem man bija insults. Šāda slimība ir nomācoša. Tu to uztver kā neapstrīdamu faktu: liktenis jebkurā brīdī var tevi apstādināt. Es jutos diezgan slikti. Taču mana personiskā pieredze un mani pacientu vērojumi daudzu gadu garumā liecina par to, ka agrāk vai vēlāk katru no mums piemeklē kāda slimība. Un ja cilvēks iemācās pārvarēt grūtības, kuras tam piespēlē slimība, viņam kļūst ne tikai vienkāršāk, bet arī savā ziņā daudz interesantāk dzīvot. Viņš spriež šādi: „Ja slimības dēļ es nevaru darīt kaut ko vienu, tad ceļā uz mērķi man jādara kas cits.” Cilvēks domā, izmēģina dažādus variantus un sasniedz iecerēto. Viņam rodas pārliecība: „Es tikšu galā!” Un zūd bailīgums, ka „kaut kas var pēkšņi atgadīties”, jo daudz kas jau ir atgadījies un cilvēkam ir izdevies to visu pārvarēt, un tagad viņš mierīgi raugās nākotnē.

Tikai naivi cilvēki domā, ka dzīvē viss ir nejaušība. Patiesībā visam ir savi cēloņi, un tu vari padomāt un saprast, kāpēc tā notika tieši ar tevi. Dzīve nav kauliņu spēle: izmet pāris reižu spēļu kauliņus, un gatavs, – kas jau nu iekrita, tas iekrita. Nē, dzīve drīzāk ir šahs. Un šaha partiju ar savu likteni var spēlēt ļoti ilgi. Es vēl aizvien pētu tās noteikumus. Taču esmu jau sasniedzis tādu līmeni, ka man padodas skaista spēle.

Līdz ar gadiem man dzīvē paliek arvien mazāk tādu lietu, kas man nepatīk. Man patīk uzturēties jauniešu vidū, komunicēt ar saviem studentiem, mani aizrauj interesanti sarunas biedri, ceļojumi un grāmatas par vēsturi.

Jebkurš ceļojums man ir interesants.  Es neesmu snobs un droši zinu, ka arī Antālijā var interesanti pavadīt laiku, bet apmeklējot Makču Pikču – garlaikoties. Nesen es ar baudu ļāvos Berlīnes valdzinājumam, lai gan tā ir pilsēta, kurā esmu bijis desmitiem reižu. Man patīk Indija, taču tur nākas pārvarēt eiropiešu instinktīvo nepatiku pret haosu un netīrību, pret kastu sistēmu, kas attaisno nabadzību, – kāds piedzimi, tā arī dzīvo un ne uz ko citu nepretendē. Viss pārējais tur ir skaists un apbrīnojams.

Lai būtu laimīgs, jāmīl bērni.  Man ir četri bērni. Un visi no vienas sievas. Pirmo un pēdējo reizi es apprecējos studiju gados. Mēs ar Petru – tā sauc manu sievu, un šis vārds grieķu valodā nozīmē „klints” – kopā 

Lai būtu laimīgs, jāmīl bērni.  Man ir četri bērni. Un visi no vienas sievas. Pirmo un pēdējo reizi es apprecējos studiju gados. Mēs ar Petru – tā sauc manu sievu, un šis vārds grieķu valodā nozīmē „klints” – kopā studējām. Kad pabeidzām universitāti, mums jau bija divi bērni. Tagad vecākajai meitai Elīzai ir divdesmit četri gadi, un viņa strādā Parīzē. Reinholdam ir divdesmit divi gadi, viņš ir pabeidzis Rīgas Ekonomikas augstskolu. Jaunākajai meitai Norai ir deviņi gadi, bet jaunākajam dēlam Arnoldam – pieci. Nesen mēs ceļojām visi kopā: Cīrihē noīrējām mašīnu un cauri tunelim braucām uz Komo ezeru Itālijā. Mana sieva vienmēr prot atrast ļoti interesantus hoteļus. Šoreiz mēs apmetāmies viduslaiku zemnieku mājā – senlaicīgā, taču ar visām ērtībām. Viesu nama saimnieki neko nepirka veikalā, bet visu gatavoja un audzēja paši: svaigu sieru, šķiņķi, ogas un augļus. Bet novembra sākumā mēs ar sievu bijām Izraēlā – tas bija mūsu sudrabkāzu ceļojums.

Agrāk es biju godkārīgs. Sasniedzu to, ko vēlējos, taču nekļuvu atkarīgs no savas godkāres. Tāpēc man bija viegli izstāties no „lielās spēles”.

Arī zinātnes pasaule ir liela spēle, un tajā visi nebūt nespēlē pēc noteikumiem. Varbūt neesmu vistalantīgākais spēlētājs šajā spēlē. Ļoti svarīgas ir publikācijas – visi sacenšas, cik zinātnisko rakstu ir publicēts, cik bieži kuru citē. Publikāciju citēšanas biežumu atspoguļo Hirša indekss. Labs spēlmanis zinās, kā atrast tematu, kuru visvairāk citēs, kā uzturēt draudzīgas attiecības ar ietekmīgiem profesoriem un redaktoriem. Sāncensība zinātniskajā vidē ir ļoti spēcīga. Ja iekļūsti šajā apburtajā lokā, izrauties no tā ir grūti.

Man ir viegli par to runāt – paradoksāli, taču visu esmu jau sasniedzis. Kad tika paplašināta Eiropas Savienība, tās zinātniskajai elitei radās liela interese par sakarīgiem jauniem cilvēkiem no jaunajām demokrātiskajām valstīm, kuri varētu sazināties akadēmiskajā angļu valodā un turklāt arī labi izskatītos. Es iekļuvu šajā straumē. Un savos četrdesmit, četrdesmit sešos gados sasniedzu tādas virsotnes, kādas citās valstīs zinātnieki 40–60 gadu vecumā reti sasniedz. Biju viens no Eiropas Endokrinoloģijas biedrības direktoriem, manā pārziņā bija visa pēcdiploma izglītība Eiropā. Tas bija ļoti interesants laiks! Divreiz mēnesī es piektdienas pusdienlaikā lidoju prom, vakarā atklāju apspriedi, pēc tam bija svinīgas vakariņas labā restorānā, aizraujošas sarunas, sestdien – darīšanas, svētdien no rīta – arī. Vakarā lidoju mājās. Sieva sagaidīja mani lidostā, bērni jau gulēja, pirmdien no rīta – jāiet uz darbu. Šādā dzīves ritmā jāprot ātri mobilizēties un ātri atslābināties, lai pagūtu atpūsties.

Kādā brīdī sapratu, ka piedzīvot šādu periodu ir ļoti interesanti, taču tam arī jābeidzas. Godkāre tādā līmenī kā „jo vairāk – jo labāk” ir apburtais loks. Lai cik augstu tu celtos, vienmēr būs kāds, kas ir vēl augstāk. Tāpat kā „Pirmajā formulā” – pēc pirmā apļa ir nākamais, tad vēl viens un vēl, un vēl... Un es izstājos no ātrumtrases. Dzīvē ir svarīgākas lietas par darbu.

Īpašie Happy Nation jautājumi

Kāda ir Jūsu dzīves jēga?

Par dzīves jēgu esmu daudz domājis, kad man bija kādi divdesmit, divdesmit pieci gadi. Un nonācu pie secinājuma, ka mans mērķis ir panākt harmoniju starp savām personiskajām vēlmēm un vidi, kurā dzīvoju, un būt noderīgam cilvēkiem, kurus es cienu.

Kāda ir Jūsu mīļākā grāmata?

Aksela Muntes „Stāsts par Sanmikelu”. Šo grāmatu zviedru ārsts Aksels Munte sarakstīja 1929. gadā septiņdesmit divu gadu vecumā. Viņš bija strādājis Parīzē pie slavenā neiropatologa Šarko, Romā ārstējis sava laika slavenākos cilvēkus. Pēdējos dzīves gadus viņš pavadīja Kapri salā Itālijā un karaliskajā galmā Stokholmā.

Ja Jūs būtu Dievs, ko Jūs mainītu mūsu dzīvē?

Es neesmu šo pasauli iecerējis un radījis. Tas nav mans mērogs, tāpēc es neesmu tas, kam kaut kas būtu jāmaina. Es neiejauktos.

Vai esat ticīgs cilvēks?

Es neesmu ateists. Dievs un ticība man ir svarīgi. Taču uz baznīcu es neeju. Un nepiederu ne pie vienas konfesijas.

Kam Jums nav žēl tērēt jebkuru naudas summu?

Man vispār nav žēl tērēt naudu! Es, protams, varu sadusmoties, ja kāds mani pārdošanas brīdī aptinis ap pirkstu, jo man nepatīk būt piekrāptam. Taču naudas man vienalga nav žēl. Ja vēlos izteikties vēl pompozāk, – nauda ir tikai instruments. Un tā ir jālieto un jātērē.