Uz augšu
06.01.2014

”Un tad ar mani sāka sarunāties Dievs.” Šefpavārs par ēdienu un Visumu.

”Un tad ar mani sāka sarunāties Dievs.” Šefpavārs par ēdienu un Visumu.
Rihards Frīdenbergs-Kalniņš gatavo pusdienas bērnudārza bērniem, uzbur izsmalcinātas maltītes lietišķiem cilvēkiem, apkalpo neticami vērienīgus festivālus un banketus. Un visu pagūst!  
Biogrāfiska uzziņa
Vārds: Rihards Frīdenbergs-Kalniņš
Vecums: 27 gadi
Ģimenes stāvoklis: neprecējies
Bērni: nav
Iemīļotākā nodarbošanās: barot cilvēkus.
Dzīves moto: Ja tu saproti, ko gribi, tad to arī sasniegsi.

 


”Te ļoti garšīgi gatavo”

Es atradu izkārtni EcoCatering, atvēru durvis un sāku šaubīties, vai esmu nonākusi pareizajā vietā. Kur ir kafejnīca? Nekādu viesmīļu, galdautu un dīvāniņu. Tieši tobrīd telpā iespurdz divas meitenes un strauji dodas augšā pa kāpnēm. Atskatās. ”Ja jūs uz kafejnīcu, jums jānāk mums līdzi, te ļo-o-oti garšīgi gatavo!” Gaitenis, vēl vienas durvis, un mēs beidzot nonākam kafejnīcā. No sešiem galdiņiem tikai viens ir brīvs: uz tā salikti pagatavotie ēdieni – saulaini oranžs risoto, miltains kuskuss ar kaut kādiem violetiem gabaliņiem, kraukšķīga maize uz koka dēlīša... Rihards sagaida mani ar smaidu, un mēs dodamies uz viņa kabinetu.

– Jums nu gan te ir labirinti, gluži kā lapsas alā!

– Jā, tā arī bija iecerēts! Mēs gribējām te izveidot tādu kā Wonderland!

– Tiešām, īsta Brīnumzeme!

 

 

 – Ar ko jūs sākāt?

– Sākām visu no nulles, pareizāk sakot, no mīnusiem. Pirms kādiem trim gadiem es skaidri sapratu, ar ko gribu nodarboties, aizņēmos no drauga 400 latu, nopirku gāzes plīti, šķīvjus, karotes un dakšiņas. Sameistaroju virtuves galdu un sāku gatavot ēdienu, kuru pārdevu sestdienas tirdziņos Berga bazārā. Cilvēki pagaršoja manu ēdienu, un tas viņiem iegaršojās! Tirdziņu klienti sāka man piedāvāt nākt pie viņiem uz ballītēm un pagatavot kaut ko garšīgu. Sākumā nelielai kompānijai, pēc tam pasūtīja ēdienu banketam, un pēc tam aizgāja ģeometriskā progresijā – līdz pat Nordea maratonam un rokfestivālam Positivus. 2012. gada vasarā mēs pabarojām 17 500 cilvēkus. Visu nācās apgūt praksē. Darba gaitā izgāju cauri arī savām pirmajām uzņēmējdarbības mācībstundām – cik, kur, kam, kāpēc.

 

– Kur jūs apguvāt pavārmākslu?

– Gatavot man ir paticis vienmēr, un neesmu to nekur speciāli mācījies. Man ir jaunākā māsa, un es kopš četru gadu vecuma gatavoju viņai pusdienas, gāju uz veikalu, izņēmu viņu no dārziņa un baroju – man tas viss ārkārtīgi patika. Protams, toreiz mans firmas ēdiens bija sviestmaizes.

 


– Un pēc māsas uzreiz sagribējās barot eliti?

– Pēc kādiem desmit gadiem es aizbraucu uz Londonu. Tā kā pavāra izglītības man nebija, kauns atzīties, bet nācās viltot CV. Mani pieņēma darbā restorānā. Taču prieki nebija ilgi, jo sākās gatavā elle. Darbs sešpadsmit stundas dienā, bez pārtraukuma, ar emocionālu šefpavāru, lidojošām pannām, krītošiem katliem, nervozām klaigām un citiem jaukumiem. Toties tur es iemācījos visu. Pilnīgi visu! Un ieguvu neiedomājamu noturību pret stresu. Pēc tam devos uz Austriju. Vēlāk strādāju Itālijā.  

 

– Vai tiešām nolēmāt atgriezties Latvijā?

Jā, pēc četriem gadiem atgriezos Rīgā, jo uzskatīju sevi par visizcilāko pavāru pasaulē, kuram neviens cits nestāv klāt! Man taču ir jau 22 gadi! Un es tik daudz ko protu! Nospriedu, ka mani gaida restorāns Vincents, un nekas cits mazāk nozīmīgs! Aizgāju pie Mārtiņa Rītiņa, saku: ”Pieņem mani darbā, es esmu superīgs!” Mārtiņš deva man iespēju – lika pagatavot pusdienas Guntim Ulmanim. Vēl tagad atceros, ka tas bija ķirbja risoto un steiks. Klientam garšoja, un Mārtiņš pieņēma mani darbā. Tobrīd man pavērās vienreizējas iespējas, un cilvēks man ļoti ticēja, bet es visu salaidu grīstē savas vainas dēļ. Jā, dzīvē bijuši visdažādākie periodi... Nestāstīšu, kā es dzīvoju, taču varat ticēt, ka izķepurojos ārā no dziļākās bedres, kurā pats biju ievēlies ar savu agrāko devīzi: ”Ir šodiena, un nav svarīgi, kas būs rīt.”

 

Kāda tagad ir jūsu devīze?

– (Ļoti nopietni. Bez smaida.) ”Daru to, ko varu izdarīt. Esmu tas, kas esmu.”

Gribu pateikt arī par ticību. Es pats agrāk nekam un nevienam neticēju, bet tad, kad kļuva pavisam slikti, tā, ka sliktāk vairs nevar būt, es sāku sarunāties ar Dievu. Ja jūs mulsina šis vārds, sauciet to par Visumu, Pasauli, Augstāko spēku, vienalga, kā. Es nerunāju par reliģiju, bet par to, kas šo pasauli vieno. Tad, lūk, pats pārsteidzošākais ir tas, ka Viņš man atbildēja. Un man nez no kurienes uzradās precīzs priekšstats par savu ceļu un to, kas man jādara. Parādījās cilvēki, un viss aizgāja.  

Pēc kāda laika mēs ar draugu atvērām restorānu Jūrmalā – Lighthouse. Un viss it kā bija labi, taču es piepeši sapratu, ka man ir apnicis gatavot ēdienu glamūrīgiem cilvēkiem. Man bija apnicis skatīties uz visu to ārišķīgumu sev apkārt. Gatavojot ēdienu, mēs nododam pasaulei savu mīlestību, un man gribējās gatavot ēdienu tiem, kas man pateiks par to paldies no tīras sirds – bērniem un cilvēkiem, kuri neizliekas. Bērni man vispār ļoti patīk, un es jutu, ka spēšu viņiem dot to, kas mazajiem vajadzīgs. Tā nu soli pa solim sapnis piepildījās manā pašreizējā darbā: gatavot ekoloģiski tīru ēdienu. Šajā vietā mēs ar komandu apmetāmies pirms kādiem diviem gadiem, tiesa, sākumā telpa bija viena un ļoti neliela – vien 60 kvadrātmetri.

Klusuma oāze kņadas vidū. Šobrīd kafejnīcā Matīsa ielā 8 var labi paēst pusdienas, bet vasarā pirmajā stāvā tiks atvērts grila bārs. Vēl ir paredzēts otrajā stāvā izveidot terasi ar brīvdabas kinoteātri, apstādīt pagalmu ar kokiem un karstā laikā te sūkt eko kokteiļus. Un vēl Rihards gatavojas izdot grāmatu ”40 sezonas ēdienu receptes 30 minūtēs”.

– Starp citu, par bērniem. Esmu dzirdējusi, ka jūs barojat mazuļus bērnudārzos?

– Jā, mums Rīgā ir nelieli bērnudārzi, kuriem nav izdevīgi turēt savu virtuvi. Pašlaik es apkalpoju piecus tādus dārziņus, bet līdz maijam būs jau 10–15. Bērni ir ārkārtīgi pateicīgas būtnes, viņi labāk par pieaugušajiem saprot tavu pūliņu cenu. Vēl es gribu izveidot kādā bērnudārzā nožogojumu vistām, kuras bērni baros, skatīsies, kā vistas dēj olas, kā no olas izšķiļas cālēns... Domāju, ka realizēsim šo projektu šopavasar, atrasta arī vieta pirmajam vistu būrim – Brīvajā Māras skolā.

 

 

– Vai Rīga ir jūsu pilsēta?

– Rīgā es eksperimentēju. Un pēc tam īstenoju savus eksperimentus dažādās pilsētās. Doņeckā mēs piedalījāmies lielā pavārmākslas festivālā – tur ir pilnīgi cits, milzu vēriens. Un mēs tā izcēlāmies uz citu fona, ka atbrauca prese, visi taujāja par mums, no cilvēkiem nevarēja ne atkauties. Bet mēs darījām to pašu, ko Rīgas tirdziņos, – gatavojām gardus burgerus un citus kārumus. Esam iecerējuši tur atvērt kafejnīcu, pēc tam – Maskavā. 

 

– Tātad arī jūs aizbrauksiet no Rīgas?

Nē, ārzemēs ir labi dibināt uzņēmumu, ceļot, bet es dzīvoju un dzīvošu Rīgā. Mani no šejienes nelaiž prom pilsēta. Gaiss. Cilvēki. Mīlestība pret ģimeni. Pret dzimteni. Atmiņas galu galā. Es no tā visa nekur prom nebraukšu!

 

– Kāpēc akcentu savā virtuvē jūs liekat tieši uz ”eko”? Vai tās ir nodevas modei?

Man ir ļoti jutīgs organisms, un es sāku domāt par to, kā jūtos pēc viena vai cita produkta lietošanas uzturā, aizrāvos ar veselīgu ēšanu, izlasīju dažādas grāmatas par šo tematu un aizdomājos par to, ko atstāšu saviem bērniem, kādu zemi. Tā arī nonācu pie ”eko” novirziena.

 

– Kāds ir jūsu mīļākais ēdiens?

– Man garšo svaigs, aromātisks un sulīgs burgers. Protams, tāds, kas pagatavots no īstiem produktiem. Mājās es gatavoju maz un vienmēr izdomāju ko jaunu. Bieži iegriežos citos restorānos – paskatīties, ar ko jaunu cilvēkus baro. Interesanti taču!

 

No kurienes jūs ņemat ekoloģiski tīrus produktus?

Ar produktiem mani apgādā konkrētas saimniecības, kurās dārzeņus audzē speciāli man, jo man jābūt drošam, ka tiem būs tieši vajadzīgā kvalitāte. Vispiemērotākos produktus atrodu ar mēģinājumu un kļūdu metodi – protams, kaut kur kartupeļi ir sliktāki, kaut kur labāki, vajag mēģināt, meklēt.

 

Jūsu ēdieni top tikai no ekoloģiski tīriem produktiem? 

80 procenti no mūsu izmantotajiem produktiem ir ekoloģiski tīri, pārējie 20 – ļoti kvalitatīvi, tie, par kuriem esmu drošs. Cilvēkus es baroju tikai ar to, ko esmu gatavs apēst pats.

 

– Kāds tad ir jūsu noslēpums, ja neņemam vērā pareizi ieguldītos četrus simtus un skaidru priekšstatu par savu ceļu?

– Ticība. Ja tev ir ticība, var izdarīt visu. Ticība sev un Visumam, Dievam, zināmai enerģijai – sauciet to, kā gribat, būtība ir viena. Uzticēšanās pasaulei. Tam, ko tu dari. Ir cilvēki, kuri tic, bet viņiem kaut kas neizdodas, un viņi atsakās no ticības. Bet, ja kaut kas nav izdevies, tas nozīmē, ka tev tiek atvērtas citas durvis turpat līdzās un šī mācība palīdzēs un var pat tevi izglābt! Palūkojies apkārt, un tu sapratīsi, ka tad, ja kaut kas nav izdevies, tevi jau gaida cita, vēl interesantāka izdevība!

 

Mārrutki, avenes un kuskuss

Intervija beidzās ar vieglām, taču sātīgām pusdienām kafejnīcā Telpa. Todien viesiem bija pagatavots kuskuss ar ceptu biešu šķēlītēm, lēcas ar kādu neparasti maigu un aromātisku, neticami sulīgu sakņaugu – kad uzzināju, ka tas ir parasts mārrutks, gandrīz aizrijos. Es neatteicos arī no ķirbju risoto un mutē kūstoša vistas gaļas gabaliņa aveņu mērcē. Un nodomāju: ”Kādai gan palaimēsies ar vīru!” 

Jāatzīstas, ka ēst pusdienas man ir bail, jo pēc ēšanas man bieži vien uznāk tāds miegs... Pēc pulksten divos dienā paēstajām pusdienām pie Riharda es līdz pat deviņiem vakarā neiedomājos ne par ko citu, izņemot tēju, bet viegluma, sāta un gandarījuma sajūta bija vienkārši neaprakstāma.

 

Alise Jastremska, speciāli Happy Nation