Uz augšu

Līgums ar Dievu. Par kapitālismu un cilvēkmīlestību. Stāsta uzņēmējs Ēriks Igaunis.

Līgums ar Dievu. Par kapitālismu un cilvēkmīlestību. Stāsta uzņēmējs Ēriks Igaunis.
Ēriks Igaunis ir veiksmīgs Latvijas uzņēmējs, Felix Holding līdzīpašnieks. Viņam ir skaista sieva, pieci bērni un divi mazbērni. Smalko aprindu hronikās Ērika vārds parādās reti, ar ekstravaganci viņš neizceļas. Viņš tikai dara savu darbu...   

... Sarunājoties ar viņu skaidri saproti, kāpēc Senajā Grieķijā harmonisks miers tika uzskatīts par augstāko spēku dāvanu, – Ērikam raksturīgā prasme klausīties, atturīgums un mēra izjūta rada uzticēšanās pilnu atmosfēru un rosina uz atklātību.        

 

Sāksim ar personisko un pēc tam pāriesim pie jautājumiem par politiku un ekonomiku. Tā būs jautrāk. Piemēram, kas jūs, Ērik, iepriecina?

Mana mīļotā sieva. Mani bērni. Un mani projekti. Man ir pieci bērni, turklāt jaunākais dēls piedzima pirms dažām nedēļām. Projektu ir daudz vairāk. Un arī tie man zināmā mērā ir kā bērni. Pirms pāris gadiem mēs uzsākām ļoti nopietnu projektu. Es sapulcēju lielu komandu, ideja piederēja man, izstrāde un realizācija bija kopīga. Cilvēki, īsti profesionāļi, man noticēja. Un sekoja man. Mums bija sarežģīti brīži, šis un tas notika burtiski brīnumainā kārtā. Mēs rāvāmies deviņus mēnešus, bez pārtraukuma, dienu un nakti. Guvām panākumus. Visi kopā sapulcējāmies virtuvē, dzērām vīnu no dažāda lieluma glāzēm, trokšņojām, smējāmies, dalījāmies priekā, atcerējāmies un gavilējām. Mums izdevies sasniegt ko svarīgu! Un tas darbojas!

Zināt, vispatiesākais prieks ir pats pirmais, tas, kas nāk no sirds un tiek pārdzīvots uzreiz, virtuvē, kur valda mājas gaisotne. Jo ciešāk sēdi, jo patiesāk sarunājies. Tāds prieks ir tīrāks un spilgtāks par to, kas būs vēlāk, oficiālajos banketos, zem lustrām un ar baltiem galdautiem.

 

 Vai jūs esat atklāts vai noslēgts cilvēks?

Pretrunīgs. Dažkārt pilnībā noslēgts. Citkārt pilnībā atklāts. Vidējais stāvoklis man mēdz iestāties reti. Atklātības pakāpe ir atkarīga no mana situācijas redzējuma. Man bieži jautā: „Kāpēc tu pilnībā atklājies? Tas taču nozīmē parādīt savas vājās vietas! Ikviens varēs tev uzbrukt!” Un es atbildu: „Cilvēkam ar atvērtu sirdi piemīt tāda prieka un mīlestības enerģija, ka tas, kurš gribēs viņu ievainot morāli vai ar vārdiem, nespēs nodarīt viņam sāpes, izdarīt triecienu.” Prieks un mīlestība noskaņo cilvēkus mums par labu un pasargā mūs no citu naida. Mēs to gluži vienkārši neuztveram.   

 

 Vai jūs pats to izjūtat?

Jā. Gandrīz visi mūsu pretinieki atrodas mums galvā. Šie pretinieki ir mūsu negatīvās domas. Tiklīdz es sāku domāt: „Es atklāšos, bet mani noskaudīs vai izmantos manu atklātību pret mani,” – tā arī notiek, tāpēc ka es sāku piesaistīt šo situāciju.  Jābūt bezbailīgam savā atklātībā. Un tad jūs būsiet pasargāti.

Līdz trīsdesmit trīs gadu vecumam man daudz kas padevās. Man bija mērķis, es tuvojos tam pilnās burās un tikpat kā nedomāju ne par ko citu. Trīsdesmit trīs gadu vecumā es nokļuvu pie mērķa. Un sāku par daudz ko aizdomāties. Dažkārt neticēju sev, prātojot par negatīvu notikumu gaitu. Un negatīvais lika par sevi manīt, pat sirds aritmija uzradās uz kādu laiku. No tās mani centās ārstēt ar saujām tablešu. Nesekmīgi. Mūsu nemierīgais prāts piešķir spēku sliktām nojautām. Un tās sāk piepildīties. Šo ideju man priekšā pateica Volšs, kurš sarakstījis grāmatu „Saruna ar Dievu”. Saprāts veido sliktās domas un liek mums izvēlēties maldu ceļus.

Padalīšos ar jums personiskā pieredzē: pamēģiniet nedēļas laikā apzināti izstumt no apziņas visas negatīvās domas, domāt tikai par labo, smaidīt, priecāties par dažādiem sīkumiem, radīt sevī patīkamas izjūtas un labu noskaņojumu. Jūs redzēsiet, kā nedēļas laikā mainīsies jūsu dzīve. Un izrādīsies: kādu likteni jūs sev esat izdomājuši, tāds arī veidojas.

 

Kas jums palīdzēja tikt galā ar personisko krīzi trīsdesmit trīs gadu vecumā, kad „negatīvais lika par sevi manīt „?

Garīgie meklējumi. Vispirms es mētājos no viena grāvja otrā. Vienā paņēmienā izlasīju Blavatsku (Helēna Blavatska – slavena 19. gadsimta krievu izcelsmes reliģijas filosofe, mistiķe – red. piez.). Neko nesapratu. Aprunājos ar draugiem – daudzi viņu slavē. Daži pat citē. Taču neviens neko nesaprot. Tāpēc es atliku Blavatskas grāmatas un vairs pie tām neesmu atgriezies. Izlasīju vairākus sējumus par dzenbudismu. Tiku skaidrībā. Tie ir rakstīti tādā stilā, kas ieved lasītāju īpašā apcerīguma stāvoklī un ar tā palīdzību ļauj izprast patiesību apskaidrības ceļā. Pieņēmu reinkarnācijas teoriju – tā izskaidro daudz ko no tā, kas ar mums notiek.  

Ķēros pie grāmatām par nemateriālo pasauli un astrālajām būtnēm. Sākumā bija interesanti. Pēc tam padomāju: „Kā es varu sajust nemateriālās pasaules un astrālo būtņu klātbūtni? Nekādi. Vai tās ietekmē manas attiecības ar cilvēkiem un pasauli? Nē.” Apjautājos paziņām, vai kāds nav sastapies ar kādām astrālām izpausmēm. Uz mani skatījās ar neizpratni, dažkārt aizvainoti: „Es ar tevi kā ar cilvēku, bet tu man par astrālu.” Pāris paziņu, izdzirdējuši manu jautājumu, nopriecājās par tikšanos ar „saprāta brāli”, taču viņi paši izskatījās tā, it kā būtu izkrituši no mūsu realitātes un nekad negrasītos tajā atgriezties. Es nodomāju: „Ja reiz astrāls uz manu dzīvi nekādi neiedarbojas, tas man nav vajadzīgs!” Un aizvēru to kopā ar visu literatūru par šo tēmu.  

Izmēģināju jogu – tā nav domāta man. Bieži runā, ka jogas āsanas esot pieejamas katram. Man nebija pieejamas visas – jaunībā gūto sporta traumu dēļ. Sāku pastāvīgi nodarboties ar cigun, taiczi un meditāciju. Divas reizes nedēļā skrēju. Pēc gada mana aritmija pārgāja, vairs nekad nav parādījusies. Toties interese par taiczi, vēlēšanās meditēt un prātot ir saglabājusies.


 

Cigun nodarbības okeāna krastā

Savas uzņēmējdarbības laikā jūs pārdzīvojāt veselas divas finanšu un ekonomikas krīzes: 1998. un 2008. gadā... 

Veselas četras krīzes. Pirmā bija 1991. gadā, tāpat kā visiem, kad sabruka viss un nekā nebija. Otrā – 1998. gadā: slavenā Krievijas krīze premjerministra Kirijenko laikā, kad Krievijas Baltajā namā visu nakti skaitīja naudu, bet no rīta paziņoja par defoltu. 2003. gadā saļodzījās Āzijas tirgi un kopā ar tiem visa pasaules finanšu sistēma. Bet 2008. gadā notika nu jau globālā un ieilgusī finanšu krīze.

 

Vai jums tautsaimniecības krīze ir dzīves norma?

Katrā gadījumā tas nav nekas ekskluzīvs. Krīze nav katastrofa, tā tikai norāda uz to, ka vecā sistēma vairs nedarbojas un jāveido vai jāmeklē kas jauns.

Divas krīzes es piedzīvoju pirms trīsdesmit trīs gadu vecuma, divas – pēc. Un nekas – tiku galā. Atradās jauni risinājumi.

 

Es bieži dzirdu izteicienus „politiķi nedomā par tautu” vai „tauta vēl teiks savu vārdu”. Un bieži domāju: kas gan ir šī tauta, par kuras labumu mēs te visu laiku runājam?

Tauta ir visi valsts iedzīvotāji, no miljardiera līdz bērnam un pensionāram. Jūs, es, viņi. Nav elites un pārējās „tautas”. Mēs visi esam viens vesels. Un es biežāk izmantoju izteicienu „mūsu valsts iedzīvotāji” nekā „tauta”. Ikviens valsts iedzīvotājs, visa tauta ir tās akcionārs, proti – līdzīpašnieks.

 

Izklausās negaidīti – par līdzīpašniekiem. Lai gan, ja tā padomā, tad principā pareizi...

Valsts iedzīvotājam ir ļoti noderīgi sajusties kā līdzīpašniekam. Uzreiz saproti, kurš mājā ir īstais saimnieks. Un viss nostājas savās vietās. Mēs sākam citādi uztvert Saeimu, kuru paši esam ievēlējuši: tā ir tikai daļa no tautas. Un visi deputāti ir tādi paši kā mēs, ar mūsu trūkumiem un mūsu labajām īpašībām. Mēs esam piešķīruši Saeimai pilnvaras risināt noteiktus jautājumus mūsu vārdā. Un to, ko esam piešķīruši, varam arī atņemt.

Valdību mēs pieņemam darbā kā visas mūsu saimniecības vadītāju. Maksājam tai naudu, kad tā saimnieko labi. Un atsakāmies maksāt, kad saimniekošana ir slikta.   

 

Kam, jūsuprāt, vajadzētu vadīt valdību – praktizējošam uzņēmējam vai zinātniekam ar ekonomista izglītību?

Sakarīgam administratoram. Akadēmisks zinātnieks nav pati piemērotākā kandidatūra uz premjerministra amatu. Viņam ir radošs prāts un zinātniska interese, kas var ievest viņu un līdz ar to arī visu valsti eksperimentu biežņā, no kuras nāksies izkļūt ārā pusgadsimtu. Savukārt uzņēmējs ir aizrāvies ar peļņu par katru cenu, kas var traucēt augstā amatā. 

Ministram ir svarīga prasme kontaktēties ar dažādiem cilvēkiem, vadītāja iemaņas, darba pieredze. Zinātniskais grāds ir noderīgs. Tomēr galvenais ir sabiedriskums, kas palīdz vadīt komandu, ātri novērtēt situāciju un izķepuroties no tās, jo varas maiņa notiek reizi četros gados. Un, jo ātrāk cilvēks iejutīsies jaunajā vietā, jo lielāku labumu dos.   

 

Man šķiet, ka deputāti un ministri tik akūti izjūt, ka ir pagaidu darbinieki, ka nedomā ne par kādām attīstības perspektīvām. Kāpēc nodarboties ar ilgtermiņa projektiem, ja var neievēlēt uz nākamo termiņu?

Visus iedzīvotājus var sadalīt trijās kategorijās: politiķi, ierēdņi un valsts īpašnieki. Politiķa nolūks ir nostrādāt četrus gadus ar maksimālu labumu sev un mazliet pacensties visas tautas labā. 

Ierēdnis, kurš sēž valsts aparātā ilgus gadus, domā par valsti vairāk nekā politiķis. Un izvirza sev vidēja termiņa plānus uz kādiem desmit gadiem. Viņš grib, lai valsts būtu bagāta un maksātu viņam labu algu, kamēr viņš ieņem savu amatu.

Bet valsts īpašnieki – visi pārējie iedzīvotāji – grib, lai labi dzīvotu viņi, viņu bērni un mazbērni. Viņiem ļoti svarīga ir nākotne, pat tāla nākotne.

 

Politiķu galvenais mērķis ir uzvara vēlēšanās. Viņi ir gatavi pirms vēlēšanām mīdīt ar kājām jebkādas valstiskas intereses, lai tikai pēc tam tiktu pie varas. Cer pēc vēlēšanām visu izlabot, taču parasti labošanai neatliek laika. Kādu izeju jūs redzat no šīs situācijas?

No politiskā strupceļa iespējams izkļūt dažādos veidos. Izstāstīšu par scenāriju, kas ir tuvāks man.

Sāksim ar pamatu – ar ekonomiku. Cilvēks pēdējos divsimt gadus dzīvo industriālā sabiedrībā un ir izmantošanas objekts transnacionālo korporāciju interešu cīņā. Vairāk strādājam, vairāk ražojam, vairāk pērkam, vairāk strādājam, lai vairāk saražotu... Patēriņa preču ražošanas spararats griežas aizvien ātrāk. Cilvēkam neatliek laika intelektuālajai un garīgajai attīstībai, rūpēm par ģimeni un veselību.

Un aizvien lielāka tautas daļa kļūst mazāk patstāvīga. Kapitāla daļa, kas nonāk ļaužu saujiņas rokās, strauji aug. 1980. gadā saskaitīja: trīsdesmit gadu laikā 1 % bagātnieku bija palielinājuši savus kapitālus par 280 % . Ienākumi, ko guva nabadzīgākie iedzīvotāju slāņi (20 % no visiem iedzīvotājiem), bija auguši tikai par 16 %. Tātad praktiski visa „virskārta”, ko nopelnījusi pasaules ekonomika, nonāca pie 1 % bagāto iedzīvotāju. “Mēs vienmēr esam zinājuši, ka neprātīga dzīšanās pēc peļņas ir slikta morāle, bet tagad zinām arī to, ka tā ir slikta ekonomika,” sacīja Franklins Rūzvelts. Miljardieri iebāza šo naudu sev kabatā, bet to varēja izmantot visas planētas labā.

Cilvēki piedalās svešos milzu rūpalos, un aizvien mazāk kļūst patstāvīgu uzņēmēju, kuri spēj vadīt savu uzņēmumu, dzīvot savu dzīvi un pieņemt paši savus lēmumus. Deviņpadsmitā gadsimta sākumā no visiem darba spējīgajiem iedzīvotājiem bija 80 % uzņēmēju, tā paša gadsimta beigās – 35 %. Tāpēc pasaulē ir daudz depresijas un maz laimīgu cilvēku: lauvas tiesu spēku un laika atņem darbs kāda cita labā.

 

Vai es jūs pareizi sapratu – lai mainītu kaut ko politikā, vispirms ir jāmaina ekonomika?   

Jā, kaut ko iekustināt politikā izolēti no ekonomikas nav iespējams. Taču es neatbalstu krasus lēcienus. Ja pašreizējos ekonomiskajos apstākļos tiks strauji mainīta politiskā iekārta, viss kļūs vēl ļaunāk.

 

Jūs iestājaties par evolūciju, nevis par revolūciju?

Es iestājos par evolūciju, turklāt piecās sfērās vienlaicīgi: ekonomikā, politikā, cilvēku garīgajā un tikumīgajā dzīvē, veselības un izglītības sfērā. Cilvēkam ir jādzīvo pārticībā – tā ir ekonomika, jājūtas brīvam un jāizbauda pasaules skaistums – tas ir garīgums. Viņam jāatšķir ļaunais no labā – tā ir tikumība. Jārūpējas par savu veselību un jāiegūst lieliska izglītība. Un visas šīs izmaiņas es dēvēju par „sabiedrības atveseļošanos”. Katrā sfērā ir jābūt savam attīstības plānam. Un visus plānus vajag savstarpēji koordinēt. Galvenais veiksmīgas plāna izpildes rādītājs ir nevis IKP, bet gan iedzīvotāju labklājības pieaugums.

 

Kurš sastāda plānus?

Tauta, visi valsts iedzīvotāji.

 

Kādā veidā? Iedzīvotāju ir daudz, visi dažādi – kā apvienot intereses un izstrādāt kopīgu plānu?

Ar tautas pārstāvju palīdzību. Mehānisms ir zināms. Cilvēki, kuri dzīvo pilsētās un rajonos, zina, kas vajadzīgs viņu reģionam. Viņi atnāk uz tautas sapulci, izrauga savus pārstāvjus, kuriem deleģē savas pilnvaras. Un viņi sastāda pirmā līmeņa plānus. Tajos tiek ņemtas vērā visas ģeogrāfiskās un ekonomiskās detaļas: kādam līdzās ir jūra un tur ir auksti, citam māja ir mežā un tur ir slikti ceļi, vēl kādam pieder dzīvoklis pilsētā un viņš raizējas par drošību uz ielas naktī.

Pēc tam top otrā līmeņa plāni, kas apvieno pirmos. Un trešā līmeņa galīgie plāni. Visai valstij.

Par plānu izpildi atbild valsts aparāts. Tā uzdevums ir ievērot visu iedzīvotāju grupu intereses, regulēt līdzsvaru starp cilvēku individuālajām vajadzībām un sabiedrības labumu.

 

 

Lielās korporācijas un valsts darboņi aizmirst par galveno panākumu principu – tos var gūt tikai tad, ja izturies pret citiem tāpat, kā gribētu, lai izturas pret tevi. Nedrīkst nospļauties par kaimiņu: ja viņam ir grūti,– palīdzi. Protams, vispirms tu atbildi par sava uzņēmuma darbinieku labklājību, taču pret ārpasauli jāvēršas ar cilvēcisku seju.  

 

Jautājums: vai pārstāvju sistēma pie mums šobrīd nedarbojas? Ar ko atšķiras tas, par ko jūs runājat, no tā, kā šobrīd viss darbojas?

Ar cilvēku kvalitāti. Jo mēs būsim izglītotāki un atbildīgāki, jo labāki būs deputāti. Politiskās sistēmas izmaiņas mēs panāksim uz garīgās un tikumiskās audzināšanas un iedzīvotāju izglītošanas, nevis uz revolūcijas rēķina. Pamazām parādīsies pašaizliedzīgi deputāti, kuriem būs svarīgi pildīt vēlētāju gribu. Kalpošana cilvēkiem viņiem būs pirmajā vietā.

 

Jūs esat ideālists!

Nē, es esmu praktiķis un redzu, kā attīstās sabiedrība.

 

Man šķiet, ka šobrīd ļoti maz cilvēku gribētu patstāvīgi nodarboties ar uzņēmējdarbību vai patstāvīgu profesionālo darbību. Daudzi visu uzgrūž citu pleciem: „Jūs mani nodrošiniet, dodiet labu algu, un tad es padomāšu, vai strādāšu ar pilnu atdevi.” 

Šo stāvokli dēvē par „nabadzības garu” – tas ir gribas trūkums un bailes pieņemt lēmumu un uzņemties par to atbildību. Nabadzības garu ir veidojusi agrākā un tagadējā ekonomiskā sistēma.

Padomju sistēma postulēja: „Visi ir vienlīdzīgi. Nelauziet galvu: mēs jūsu vietā visu esam izlēmuši. Strādājiet, bet mēs jums dosim tik, cik uzskatām par vajadzīgu.” Un mūsu cilvēki vairs neprot domāt un atbildēt par sevi. Nāca kapitālisms un piedāvāja citu variantu: „Kas tur ko domāt – ir jāstrādā un jāpelna, lai pirktu, patērētu un ražotu atkal.” Gan sociālisms, gan kapitālisms būtībā ir viena un tā pati bezgalīgā industrializācija, kas ražo maksimāli vadāmus vergus. Cilvēkiem vairs nav savas gribas. Kā iekārtojušies jaunībā, tā dzīvo. Jūt bailes: „Ja nu es kaut ko mainu un visu pazaudēju?” Es redzu daudz tādu piemēru sev apkārt: cilvēki neatrodas savā vietā, neseko savam aicinājumam. Cieš, bet neuzdrošinās iziet ārpus rāmjiem.

 

“Piedzimstot tu noslēdz ar Dievu līgumu. Tajā tiek norādīta tava misija un apsolīts, ka tu būsi laimīgs, to īstenojot. Viens līguma eksemplārs paliek tavā sirdī, otrs glabājas pie Dieva. Tie ir savstarpēji saistīti. Un, tiklīdz tu aizej pa citu ceļu, nesekojot savam aicinājumam, Dievs ar tavas sirds starpniecību signalizē par to un sūta tev pārbaudījumus. Jo vairāk esi novirzījies, jo lielāks pārbaudījums. Prieka nav, laimes arī ne. Tiklīdz atgriezies pie sava ceļa – viss nokārtojas.”   

 

Ko jūs piedāvājat?

Garīgi tikumisku sabiedrības attīstību. Aiz šiem sausajiem vārdiem slēpjas vienkārša patiesība: garīgs cilvēks nav sasaistīts ar stereotipiem un atbild par saviem lēmumiem. Tiklīdz tu kļūsti brīvs un atbildi par saviem lēmumiem, tev tiek noņemta enerģētiskā barjera – tu esi spēka pilns, pats izvirzi sev uzdevumu, pats prasi no sevis atbildību par to, visu izdari un iegūsti rezultātu. Tikumība neļauj tev nodarīt pāri citiem, dzenoties pakaļ savam mērķim, samazina tavu ienaidnieku skaitu un noņem daudz šķēršļu tavā ceļā.

Manuprāt, labs variants ir darbinieki un reizē līdzīpašnieki. Esmu pārliecināts, ka cilvēkiem ir jāpiedalās uzņēmuma un valsts attīstībā, jāpieņem lēmumi un jāatbild par tiem. Jābūt akcionāriem. Akcionāri zina, kāda ir situācija uzņēmumos, visi kopā pieņem lēmumus, meklē izeju no sarežģītām situācijām. Viņi sajūt prieku par to, ka ir akcionāri.

Milzīga laba darba motivācija ir patīkama atmosfēra kolektīvā, cieņpilnas attiecības ar vadību. Teikšu to pašu banālo: laimīgs cilvēks ir tas, kurš no rīta ar prieku iet uz darbu un vakarā ar prieku nāk mājās. Un precīzāku laimes apzīmējumu pagaidām vēl neviens nav izgudrojis. 

 

Man šķiet, ka Latvija maz izmanto savu unikālo atrašanās vietu starp Krieviju un Eiropu. Latvijā var sapulcēt dialogam domājošus cilvēkus no Rietumiem un Austrumiem, rīkot „neitrālajā zonā” dažādas tikšanās un konferences.

Latvija tiešām ir ērta starptautisku tikšanos un konferenču rīkošanai. Tās mums ir noderīgas, tāpēc ka, pirmkārt, palielina mūsu valsts autoritāti un, otrkārt, ļauj mums mācīties no citiem. Papildu ienākumi valsts budžetā, investīcijas – tas būtu treškārt. 

 

Kādas vēl Latvijai ir iespējas nopelnīt uz atrašanās vietas rēķina?

Es piedāvātu pētīt līdzīgu valstu – Honkongas, Somijas, Singapūras pieredzi. Lai mūsu eksperti apbraukā šīs valstis, izpēta, kādi ekonomikas dzinuļi bijuši katrā, atrod mūsu kopīgās iezīmes, nosaka atšķirības, kas izriet no klimata un nacionālajām īpatnībām. Derētu atcerēties vēsturi – kāpēc Rīga kļuva par Hanzas savienības valsts galvaspilsētu. Tajā pašā laikā es ar tautas aptauju palīdzību noskaidrotu, kas interesē cilvēkus, kādi ir viņu mērķi un vajadzības dzīvē.

Pēc tam uz abu darbu pamata noformulētu valsts galvenās vajadzības un atrastu ekonomiskas un politiskas iespējas to sasniegšanai. Un izveidotu kopēju stratēģisku valsts attīstības plānu ilgiem gadiem uz priekšu.

 

Un kam jūs uzticētu tāda plāna sastādīšanu?

Visu iedzīvotāju pārstāvjiem. Gradāciju var būt daudz – galvenais, lai tajās tiktu atspoguļoti visi iedzīvotāju slāņi un visu intereses.

 

 Sanāk ilgstošs process...

Aptuveni divi līdz trīs gadi – tikai plānošanai. Teritoriju attīstīšana ir vesela zinātnes nozare, pie mums reti kurš to zina, gandrīz neviens nav izmantojis tās iestrādes. Kā jau minējām, mūsu politiķiem visi mērķi atrodas līdzās, deguna priekšā. Tālumā neviens neskatās. 

 

Kādu sabiedrību jūs uzskatāt par ideālu?

Es sauktu tādu sabiedrību par veselīgu – lai katram cilvēkam būtu sava vieta dzīvē, kur viņš ir vajadzīgs, kur viņam ir labi. Katram ir jādod iespēja nodzīvot savu dzīvi. Cilvēka paša ziņā paliek tas, vai izmantot šo iespēju vai ne. Varbūt pagaidām viņš to negrib, bet pēc desmit gadiem sagribēs, un kā vēl. Veselīgā sabiedrībā pastāv harmonija starp individuālajām un sabiedrības vajadzībām un nav konflikta starp cilvēka dabu un sociālo kārtību. Cilvēkam neviens netraucē gūt prieku no šodienas, no kopābūšanas ar savu ģimeni un no savas attīstības.   

 

Un ko tas nozīmē – dzīvot savu dzīvi? Jūs tik bieži atkārtojat šo izteicienu!

Nodzīvot savu dzīvi nozīmē atrast savu aicinājumu un gūt prieku no tā realizācijas. Man šķiet, ka mūsu aicinājums vienmēr ir saistīts ar palīdzēšanu citiem. Maiznieks cep citiem maizi. Es esmu uzņēmējs un strādāju, lai padarītu citu cilvēku dzīvi labāku. Piemēram, es nopērku ražotni, kura, tēlaini izsakoties, knapi dveš, atjaunoju un atveseļoju to, sāku ražot to, kas vajadzīgs cilvēkiem. (Smaida) Taču maiznieks pasaulei droši vien ir svarīgāks, tāpēc ka tukšā dūšā daudz nepastrādāsi un par dzīvi nepriecāsies. 

 Ēriks kopā ar sievu pastaigas laikā

HAPPY NATION īpašie jautājumi

 

Ja Jūs būtu Dievs, ko jūs mainītu mūsu pasaulē?

Es izveidotu tādu pasaules sistēmu, kas ļautu cilvēkam dzīvot savu dzīvi atbilstoši katra spējām.

 

Kāda šobrīd ir jūsu dzīves jēga?

Attīstīt jaunus projektus, kuri padara cilvēkus laimīgus un sekmē viņu labklājību.

 

Jūsu iemīļotā grāmatā un filma.
Filma – „Veiksmes gads” par Londonas uzņēmēju, kurš pārdod savu uzņēmuma daļu, apmetas uz dzīvi Provansas muižā un sāk nodarboties ar vīnogu audzēšanu un vīna darīšanu. Zināma paralēle ar mani – viņa situācijā es izdarītu tādu pašu izvēli..

Grāmata ir Volša Nīla Donalda darbs „Laimīgāks par Dievu”. To izlasot, es nonācu tuvāk Dievam. 

 

Kāds, jūsuprāt, ir visnepiedodamākais cilvēka trūkums?

Visi trūkumi ir piedodami. Manā izpratnē vistuvākais nepiedodamam ir pašapmāns. Mānīt sevi nozīmē nedzīvot savu dzīvi, izdarīt noziegumu pret sevi.

 

Kas jums ir vajadzīgs pilnīgai laimei?

Sakārtot rakstāmgaldu. (Smaida) 

 

Vai ir iespēja, ka tā arī notiks?
Iespēja ir, es katru nedēļu gatavojos to paveikt.

 

Gaļina Panca (Zaiceva), speciāli HAPPY NATION